ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
16.05.1999, 7. Lieldienu svētdiena, Debesbraukšanas dienas atcere

LŪKAS 24: 44–53 (Efez. 1: 15:23)

44 Pēc tam Viņš tiem sacīja: "Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās." 45 Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, 46 un tiem sacīja: "Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā 47 un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes, 48 un jūs esat liecinieki tam visam. 49 Un redzi, Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes." 50 Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, Savas rokas pacēlis, tos svētīja. 51 Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. 52 Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku, 53 un bija allaž Templī, teica un slavēja Dievu.

KRISTUS IR PIE TĒVA LABĀS ROKAS

Mēs šodien pieminam Kristus debesbraukšanas dienu. Pieminam, pirmkārt to, ka Kristus 40–tajā dienā pēc augšāmcelšanās tika uzņemts debesīs, otrkārt, ko tas nozīmē mums šeit un tagad.
Pazīstams vācu ķīmiķis Hofmanns atceras, kā reiz viņš devies apciemot Lordu Kelvinu uz Glāzgovu. Viņš tur ieradies svētdienas rītā. Kad viņš klauvējis pie durvīm, atbildējusi mājsaimniece. Hofmanns jautājis vai saimnieks ir mājās.
“Viņš pavisam noteikti nav, kungs.”
“Vai jūs varētu man pateikt kur viņu atrast?”
“Jūs viņu atradīsiet baznīcā, kungs. Kur arī jums vajadzētu atrasties,” skanēja saimnieces atbilde...
“Kāpēc cilvēki iet uz baznīcu?” Jautā ne vien tie, kas ir ārpus draudzes, bet reizēm jautājam arī mēs paši sev. “Vai man tiešām šodien ir jāiet?” Atbildi var saņemt šodienas evanģelija lasījumā. Un šī atbilde nav pavēles formā: “Tev ir jāiet!” Jo par Jēzus mācekļiem mēs dzirdējām, ka tie “atgriezās Jeruzalemē ar lielu prieku, un bija allaž dievnamā.” Nekādu pavēli tie nesaņēma, bet kaut kas tos tā iepriecināja, ka mācekļi gribēja allaž būt dievnamā. Jautājums, iet vai neiet uz baznīcu ir nevis atbildēts, bet atmests. Ja saņem to prieku ko saņēma mācekļi, tad šis jautājums atkrīt.

Lai saprastu par ko toreiz mācekļi priecājās, ieklausieties kas notika pirms tam. Pirmkārt mācekļiem tika atdarīta saprašana, ka tie saprata Rakstus. Un to izdarīja neviens cits kā Jēzus. Viņš vienīgais var izskaidrot Mozus bauslību, praviešus un dziesmas. Visi Svēto Rakstu tīstokļi, ko cauri gadsimtiem tik rūpīgi glabāja ebreju tauta, ir saprotami tikai caur Kristu. Tie ir rakstīti, lai rādītu uz viņu. Vai tad tas nesagādā prieku, ka Raksti ir liecība par Viņu? Liecība par Viņu, nevis apsūdzība mums. Visi Vecās Derības stingrie noteikumi, briesmīgie kari, drūmie pravietojumi, tikai rāda cik nepieciešams pasaulei ir glābējs un cik nopietni tauta tiek sagatavota Viņa piedzimšanai. Vai tas nav prieks, ka Jēzus piepilda visus gadsimtiem ilgi dotos solījumus? Vai tas nav prieks viņa mācekļiem, ka viņu Skolotājs ir tas, pēc kura paaudžu paaudzes ir ilgojušās?
Kāds angļu zinātnieks bija pazīstams dēļ savām grieķu valodas zināšanām tulkojot Homēru. Viņam palūdza pieķerties evanģeliju tulkošanai. Zinātnieks 60 gadu vecumā piekritis to darīt, lai arī visu mūžu bijis neticīgs. Viņa dēls esot teicis: “būs interesanti redzēt, ko tēvs izdarīs ar četriem evanģelijiem. Bet būs vēl interesantāk redzēt, ko četri evanģeliji izdarīs ar viņu.” Kad zinātnieks pēc gada kļuva par kristieti, viņš teica: “Mans darbs mani pārveidoja. Man radās sajūta, ka viss uzrakstītais bija neparasti dzīvs.”
Otra lieta kas ar mācekļiem notika bija, ka Kristus “savas rokas pacēlis tos svētīja.” Kurš gan nepriecātos par to, ka viņam tiek dota Dieva svētība? Un tomēr mēs zinām, ka visus no tiem, kas tajā brīdī bija klāt vēlāk sagaidīja vajāšanas, bēdas un grūtības. Vai šī labvēlība bija tikai uz īsu brīdi? Vai prieks par Dieva svētību bija pārejošs? Nē, jo Dieva svētība nebija no šīs pasaules, tāpēc tā nevarēja būt pārejoša, atkarīga no dzīves labuma. Šī svētība nebija tikai veiksme, laime, vai kāda laba sajūta. Tā bija Dieva labvēlības dāvana. Labvēlība kas sākas došanas brīdī un ilgst mūžīgi, un tā nav atkarīga no tā vai to pamanām vai ne.
Maza meitenīte gāja naktī kopā ar tēti. Viņa izlēma saskaitīt zvaigznes. Tā skaitīja un skaitīja un skaitīja līdz beidzot noteica: “Ak, tēti, es nezināju, ka to ir tik daudz.” Tētis atbildēja: “Es dažreiz saku pie sevis: Tagad es saskaitīšu visas tās reizes, kad Dievs manī svētī. Bet es drīz nonāku turpat kur tu. Pārsteigumā par Dieva labvēlību man atliek tikai nopūsties: Ak, man nebija ne jausmas ka to ir tik daudz.”

“Un notikās, kad viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.” Tā bija trešā lieta kas notika. Kristus savu mācekļu acu priekšā uzkāpa debesīs. “Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzalemē ar lielu prieku.” Kas zinās atbildēt, ko viņi pielūdza un par ko priecājās, tas sapratīs ko nozīmē debesbraukšanas svētki. Ko viņi pielūdza, ja Kristus bija pazudis debesīs? Mācekļi pielūdza Dieva Dēlu, kas nevis aizgāja no zemes uz citu vietu, bet aizgāja pie mūsu Radītāja, kas ir visur esošs. Tieši tāpēc, ka Viņš aizgāja, Viņš var palikt ar mums. Tieši tāpēc, ka Viņš ir ar Visuvareno, Viņš tagad var piepildīt apsolījumu, ka paliks ar mums līdz galam.
Par ko Viņi priecājās, ja Jēzus bija aizgājis prom no tiem? Mācekļi priecājās, jo Kristus bija pabeidzis savu darbu šeit uz zemes. Tēvs pieņēma Viņu, pieņēma Viņa upuri, pieņēma visu Viņa dzīvi. Un līdz ar Viņu pieņēma arī Viņa mācekļus... Pieņēma visus tos, kuri ticībā saņēma Viņa nopelnu... Debesīs tika uzceltas cilvēku cerības uz izglābšanos.

Nu, vai jūs dzirdējāt atbildi uz jautājumu: “Kāpēc iet uz baznīcu?” Kā tad ne? Vai tad ne šeit Kristus joprojām atdara mūsu saprašanu, ka varam saprast Rakstus? Vai tad ne jūsu dēļ Kristus solīja apustuļiem ka tie tiks “apģērbti ar spēku no augšienes,” lai visas tautas saņemtu liecību par Viņu? Vai tad šī nav tā vieta, kur joprojām tiek dota Kristus svētība? Šī ir tā vieta, kur tas viss notiek. Tieši šeit Kristus ļauj mums saprast: “kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot.” (Ef.1:18) Tas patiesi tā ir, jo Kristus ir līdzās Visuvarenajam un piepilda katru savu vārdu. Gan tos, ko dzirdat tagad, gan tos, kas sacīti sakramentos. Viņš joprojām ir dzīvs un var svētīt katru no jums. Un ne tikai jūs, bet arī tos, kurus jūs aicināsiet sev līdzi. Viņš svētī ikvienu un ikreiz, kad sekojam Viņa mācekļu paraugam, kas “Viņu pielūdza.. Un bija allaž dievnamā, teica un slavēja Dievu.” AMEN

 Iesūtīts: 2007.05.04 13:45
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »