ENGLISH
 JAUNUMI
 Svētdarbības
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Diakonija
 Svētdienas skola
 Grāmatu galds
 Mazais katehisms
 Video galerija
 Sadraudzības nams
 Ziedojumi
Meklēšana

 
23.05.1999, Svētā Gara svētkos – Vasarsvētkos
 DARBI 2: 1–21 (Jāņa 7: 37–39)

1 Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; 2 un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, 3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, 4 un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. 5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; 6 kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. 7 Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? 8 Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - 9 partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, 10 Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, 11 krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam." 12 Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?" 13 Bet citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni." 14 Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: "Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; 15 šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, 16 bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: 17 tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. 18 Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. 19 Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. 20 Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. 21 Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.

PĒTERA VASARSVĒTKU SPREDIĶIS

Sveicu tevi, draudze, un jūs, draudzes viesi, Svētā Gara došanas svētkos. Tikko jūs dzirdējāt, kas notika tajā dienā, kuru šodien pieminam. Kad Svētais Gars, kā liesmas mēles nolaidās uz katru no Kristus mācekļiem. Bet vai jūs pamanījāt, kas notika tālāk? Pēteris nostājās visu priekša un... teica sprediķi! Viņš nedemonstrēja nekādas brīnumainas izdarības, viņš nesauca nevienu klāt, lai kā pārdabiski uz to iedarbotos. Pēteris tajos Vasarsvētkos teica sprediķi! SPREDIĶI! Es nevaru jums šodien apsolīt vēja rūkšanu, vai liesmu mēles, bet to, ko toreiz deva Pēteris, došu jums arī es. Teikšu jums sprediķi. Vasarsvētku sprediķi.
Bet vai tad vēja rūkšana un liesmu mēles nebija svarīgas? kāds varētu vaicāt. Tās bija svarīgas. Tās kalpoja kā zīmes Dieva darbam. Debesu rūkoņu dzirdot apkārtējie ļaudis steidzās uz namu, kur mācekļi “bija sapulcējušies vienā vietā.” Mūsu (Mežaparka) draudzes trešdienas dievkalpojumus regulāri apmeklēja, kāds krievu tautības cilvēks. Kad es viņam vaicāju vai viņam ir kāds sakars arī ar draudzi, viņš atbildēja, ka vienkārši dzirdējis baznīcas zvanus un nācis uz baznīcu. Vai tas nav lieliski, ka Dievs šodien ir izredzējis mūs, cilvēkus, lai pulcinātu visus uz savu namu? Tā nav vēja rūkoņa, bet mēs, caur ko Gars aicina apkārtējos. Un vai mācekļi dzirdot šo rūkoņu atcerējās Jēzus vārdus par Svēto Garu, kas kā “vējš pūš kur gribēdams” (Jņ. 3:8), vai pieminēja, kā Jēzus pats “dvesa un sacīja viņiem: Ņemiet Svēto Garu” (Jņ. 20:22), mēs nezinām. Bet cilvēki to dzirdot steidzās skatīties, kas tur notiek.
Un tie nebija velti sanākuši. Jo namā sēdošie bija pildīti ar Garu. Tas kā uguns mēles bija aizskāris ikvienu mācekli, kas bija kopā. Šī ir otrā reize, kad Gars kļūst redzams. Kura bija pirmā? Kad tas nāca līdzīgi putnam un nolaidās uz Jēzu, viņa kalpošanas sākumā. (Lk. 3:22) Toreiz tā bija liecība: Gars ir ar Kristu; Vasarsvētkos: Gars ir ar draudzi. Interesanti, ka pēdējais no Vecās Derības praviešiem Jānis Kristītājs pareģoja abus šos notikumus. Viņam jau iepriekš bija zināms, ka Gars kļūs redzams kā balodis (Jņ. 1:33), un Jānis ir tas, kas apsola, ka Jēzus “kristīs ar Svēto Garu un uguni” (Lk. 3:16).
Cilvēki nebija velti sanākuši, jo viņi kļuva par lieciniekiem brīnumam. Tie, kas bija pildīti ar Svēto Garu “sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.” Lai cik lielu uzmanību šim brīnumam pievērstu dažas mūsdienu sektas, mēs atvēlēsim tam tieši tik daudz uzmanības cik to dara Raksti. Pirmkārt, Dieva Gars šo brīnumu deva, kā ievadu Pētera sprediķim. Tieši kā Jēzus bija solījis Marka evanģelija noslēgumā. Ka ticīgie “jaunām mēlēm runās.. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” Šis brīnums tika dots kā apstiprinājums vārdam, ko sludināja Pēteris, un kas vēlāk pierakstīts kļūs par Dieva vārdu visām tautām. Un ko Dievs vienreiz ar visām šīm zīmēm ir apstiprinājis, tam otrreiz nekāds apstiprinājums nav vajadzīgs.
Un otrkārt mēles bija nevis nesaprotama skaņu bēršana, kā daži apgalvo, bet kā ir rakstīts “ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā.” Šī zīme rādija, ka katrai tautai būs saprotams Dieva vēstījums. Tā vairs nav tikai ebreju valoda, bet visas. Mēles bija brīnums, nevis lai pārsteigtu, bet lai ļautu saprast. “Romieši, jūdi, krētieši un arābi” itin visi dzirdēja katrs savu valodu. Tautas, kas viena ar otru strīdas un karo, viena no otras izvairās vai baidās tagad visas kopā dzird “mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.”
Pirms gadiem pieciem man gadījās pārdzīvot ko līdzīgu. Es biju uzaicināts piedalīties radio raidījumā. Tēma– “Vasarsvētki,” mans sarunas biedrs– Vasarsvētku sektas bīskaps, vīrs stipri vecāks un pieredzējušāks par mani. Es tad nu darīju ko varēju, lai būtu viņam cienīgs oponents. Viens Rakstu citātu saraksts aizstāvībai, gadījumam, ja viņš uzstās, ka šodien visiem kristītajiem jābūt mēļu runāšanas vai dziedināšanas dāvanām, kā to apgalvo Vasarsvētku sekta. Otrs citātu saraksts– uzbrukumam, lai pierādītu, ka pareizā Rakstu mācība, sakramenti, grēku piedošana ir svarīgāki, par to ko viņi dēvē par Gara dāvanām. Tā apbruņojies es ierados uz radio studiju. Raidījumu sākām ar Apustuļu Darbu grāmatas 2. nodaļas lasījumu, ko dzirdējāt arī šodien. Lai sāktu diskusiju, pateicu kādu no saviem argumentiem, uzsvērdams Kristus mācību pār Gara izpausmēm. Viņš neko. Es pateicu vēl ko par to, ka Gars ir solīts, nevis lai apliecinātu sevi, bet Kristu. Viņš atkal neko neiebilst. Pat vēl vairāk atbalsta sacīto un turpina manu domu. Apustuļu mācības autoritāte, vajadzība pēc piedošanas ko nevar nopelnīt, cēlais pienākums liecināt ticību citiem un slavēt Kristu, tas viss tika pasacīts. Un raidījums, ko biju iecerējis kā diskusiju, patiesībā kļuva par liecināšanu. Mēs pēc raidījuma šķīrāmies vēlēdami viens otram priecīgus svētkus. Un tikai pēc ilgāka laika es pamanīju dīvainu sakritību. Vasarsvētku dienā, par ko lasījām Rakstos dažādas tautas dzirdēja “pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.” Tajā Vasarsvētku radio raidījumā dēļ Rakstu mācības to dzirdēja divas dažādas kristiešu grupas, luterāņi un vasarsvētku kustībai piederīgie.
Bet neskatoties uz to, ka caur apustuļiem runāja Svētais Gars, un visas tautas to dzirdēja, bija tomēr tādi, kas “zobodamies sacīja: Tie salda vīna pilni.” Bija tādi, kas sevi tik ļoti bija nocietinājuši, ka pat Dieva darbs tos neskāra, un viss ko tie varēja– bija smīnēt. Cik žēl. Cilvēku grēki, nepilnīgā domāšana, pašapmierinātība neļauj tiem dzirdēt, ka pats Dieva Gars ir nācis, lai ar Pētera muti liecinātu: “ikviens, kas piesauc tā Kunga vārdu tiks izglābts.” Tieši tie, kam tas tik ļoti vajadzīgs, ir aizņemti ar savām domām, ka nedzird un nesaņem sprediķī dāvāto glābšanu.

Bet Pēteri tas nedz aptur, nedz mulsina. Viņš droši nostājas visu priekšā un iesāk piekodinādams: “iegaumējiet manus vārdus.” Lūk pie kā pieveda Svētais Gars. Pie sludināšanas. Un vai tad Kristus pats nebija sacījis, ka tieši Viņa vārdi ir “gars un dzīvība”? (Jņ. 10:35) Un vai tad pārsteigums par brīnumu var aizēnot sprediķa vēsti par izglābšanu? Lūk tādēļ jums šajos Vasarsvētkos nav rūkoņa un liesmu mēles. Tādēļ pirmo Vasarsvētku liecinieki vairs nepieminēja brīnumus, bet kā rakstīts “kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja” (2:41). Tādēļ es jūs nepārsteidzu grieķu mēlē sacīdams: kai estai pa=j o(j aÄn e)pikale/shtai to o)noma kuriou= swqh/setai. Bet pasaku to jūsu pašu valodā “ikviens, kas piesauc tā Kunga vārdu tiks izglābts.” Un Dieva Gars apstiprina: šie vārdi ir patiesi, sākot ar pirmajiem Vasarsvētkiem un līdz galam, kad “nāks tā Kunga lielā un spožā diena.” Dieva Gars mūs nepārsteidz ar brīnumu dāvanām, bet dod vislielāko dāvanu– Kristus dzīvību, ikvienam, ka paļaujas uz Viņa nopelnu vairāk kā uz savējo. Viņš jūs mīlēdams, dod jums dzirdēt šo Vasarsvētku sprediķi jūsu valodā un ļauj jums nebūt starp tiem citiem, kas savas pašapmierinātības un grēku dēļ neko nedzirdēja.
Kāds mācītājs reiz uzrakstīja labu sprediķi. Viņš teica sievai:
– Dievs ir tik žēlīgs savai draudzei, ka neskatoties uz manu dumjību, tomēr dod tai sacīt kādu skaidru vārdu. Lai arī es nevaru savaldīt savu miesu, un manas lūgšanas ir vājas, un man šķiet, ka nevaru vairs pasacīt neko sakarīgu, Viņš tomēr dod.
– Bet varbūt Viņš tevi mīl, atbildēja sieva.

Kristus sacīja lūgšanā: “es lūdzu arī par tiem, kas caur viņu vārdiem man ticēs.” (Jņ. 17:20) AMEN
 Iesūtīts: 2007.05.01 23:02
 Kontakti



 

Copyright 2006; Created by MB Studija »