|
30.05.1999, Trīsvienības svētkos
MAT. 28: 16–20 (2.Kor. 13: 11–13)
16 Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis. 17 Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās. 18 Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. 19 Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, 20 tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam."
TRĪSVIENĪBA
Sveicu jūs visus Trīsvienības svētkos. Šie svētki atšķirībā no citiem mūsu baznīcā nav saistīti ne ar kādiem vēstures notikumiem, bet tikai ar atklāsmi. Mēs svinam to, ko Dievs ir par sevi atklājis. Svinam šodien. Svinam ik svētdienu un ikdienu, kad pielūdzam, lasām Rakstus, apliecinām ticību. Mēs svinam Trīsvienības svētkus.
Reizēm man ir ticis uzdots jautājums: kāpēc kādus cilvēkus apsaukāt par sektu? Atbildi mēs pasacījām Ticības Apliecībā. Jo mēs ticam tikai uz “vienu svētu kristīgo draudzi,” (Apust. tic. apl.) un “uz vienu, svētu, vispārēju un apustulisku baznīcu.” (Nīkajas tic. apl.) Un ticība Trīsvienīgajam Dievam ir tas, kas dara par šīs vienīgās, svētās un apustuliskās baznīcas locekli. Trīsvienības svētkos parasti tiek runāts par visu ticības apliecību. Par visiem trim tās locekļiem. Bet tie iesākas un noved pie šī viena teikuma. Trīsvienības mācība ieved katru cilvēku patiesajā un vienīgajā baznīcā. Katrs, kas šo mācību nepieņem paliek ārpus baznīcas un saucas par sektu.
Tādēļ šī mācība ir svarīga. Tā ieved cilvēku baznīcā. Tajā baznīcā, kurā caur kristības sakramentu tiek dāvāta jauna dzīvība; baznīcā ar kuru Kristus ir kopā līdz pasaules gala brīdim. Bet esmu ievērojis interesantu reakciju, kad cilvēkiem tiek jautāts par šo mācību. Ko jūs atbildētu, kas ir Trīsvienība? Aha... jūs sākāt domāt. Tā ir parastā reakcija– mēs sākam domāt ko atbildēt. Un nekas prātīgs nesanāk. Kāds teologs trāpīgi ir sacījis: “tas kurš noliedz šo kristīgās ticības pamatmācību, var zaudēt savu dvēseli, bet tas kurš ļoti tiecas to saprast var zaudēt savu prātu.” (dr. South) Trīsvienības mācība nav tikai ar prātu, bet ticībā satverama. Tāpēc uz jautājumu, kas ir Trīsvienība, atbildi mēs nevaram izdomāt, bet tikai apliecināt ticību.
Svētais Augustīns savu apcerējumu par Trīsvienību rakstīja 30 gadus! Un gribēja rakstīt vēl, ja vien kāds to bez viņa ziņas nebūtu izplatījis. Lūk, ko viņš secināja pēc gadu desmitiem ilga darba: “Pētīt Tēva, Dēla un Svētā Gara vienību [ir svētīgi], jo nav neviena cita jautājuma, kur kļūda būtu bīstamāka, vai pētīšana grūtāka, vai patiesības atklāšana vērtīgāka. Ja nu kāds lasītājs sacīs, tas nav labi teikts, jo es nesaprotu; tāds atrod kļūdu manā valodā, nevis manā ticībā: un patiesi, to varētu pasacīt skaidrāk, tomēr neviens cilvēks nekad nav runājis tā, ka visi cilvēki saprastu visu sacīto.” (On the Trinity, I:3)
Tādēļ mēs varam neuztraukties, ja nesaprotam, kā tas vīrs, kas pēc dievkalpojuma mācītājam sacīja: “Man patika dievkalpojums, bet mani nepārliecināja jūsu sacītais. Es nekādi nevaru aptvert, ka ir trīs Personas, un tomēr tikai viens Dievs.” Mācītājs atbildēja: “Kāds izmērs ir jūsu cepurei?”
– kādi 53 centimetri, bet kādēļ jūs vaicājat?
– Es tikai brīnījos, kā gan jūs taisāties šo visvareno un dižo debess un zemes Dievu iedabūt 53 centimetros?”
Jā, pareizi kāds no jums nodomāja, kad tad es beidzot runāšu par Trīsvienību. Jo tas viss bija tikai ievads. Paskaidrošu, kāpēc tik garš. Tāpēc, ka liela daļa no mums, atzīšos– arī es pats, esam ilgu laiku Trīsvienības jautājumu uztvēruši, kā kaut ko teorētisku. Kā kaut ko tādu, ko līdz galam nesaprotam, bet paturam prātā, kā patiesību. Tādēļ tik garš ievads, lai parādītu, ka šis jautājums ir saņemams ticībā nevis tikai prātā paturams. Un ticībā tas nenozīmē teorētiski. Kad sakām “es ticu,” tad sakām ne tik daudz: “es zinu, domāju,” bet gan: “es paļaujos un dzīvoju saskaņā ar to.” Un pēc brīža jūs dzirdēsit, cik daudz mūsu dzīvei var dot tieši Trīsvienības mācība.
Jā, tieši dzīvei, nevis gudrībai. Un tur diezgan maz var palīdzēt senais salīdzinājums ar ūdeni. Kā ūdens ir viens un tas pats, kaut arī var būt ciets ledus, vai gaisīgs tvaiks, tāpat arī Dievs ir viens, bet trijos veidos. Tikpat maz var līdzēt salīdzinājums, ka saule ir viena un redzēt tās gaismu vai just siltumu nozīmē redzēt pašu sauli; tāpat kā redzēt Kristu vai just Garu nozīmē redzēt Dievu. Maz tas viss var līdzēt, jo tā joprojām ir teorija. Zināšanas, kas labākajā gadījumā dod prāta apmierinājumu, bet neko daudz nepalīdz dzīvot.
Bet atceraties Kristus pavēlēja darīt par mācekļiem visus, tos kristījot un tos mācot. Un Viņš pavēlēja kristīt Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Lūk, īsta Trīsvienības mācība. Kāda? Atceraties, kas tad ir sakraments. Vai tur mēs ko darām? Vai mēs viens otram ko dodam? Nē. Kristība ir Dieva darbs un dāvana. Tātad kristīt Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā nenozīmē to, ka mēs kaut ko zinām, nedz to, ka piesaucam nesaprotamu maģisku frāzi. Tas nozīmē, ka Dievs dod visu sevi. Cilvēks tiek kristīts pilnā Dieva vārdā, viņa pilnā atklāsmē. Un kristītais saņem visu Dievu, cik Viņš sevi mums šajā dzīvē ir atklājis. Kāds mūsu baznīcas teologs ir rakstījis: “caur kristību Dievs dod sevi mums: Tēvs kļūst mūsu Tēvs un adoptē mūs kā savus bērnus ; Dēls kļūst mūsu Glābējs, jo mēs kristībā esam attīrīti ar Viņa asinīm, lai būtu viņējie un esam apvilkuši Kristu , tā ka Viņa taisnība ir mūsu godības tērps un mēs esam Viņa miesas locekļi ; Svētais Gars kļūst mūsu mierinātājs un mantojuma ķīla , mēs kļūstam par Viņa templi, kurā Viņš kopā ar Tēvu un Dēlu mājo ” (Rohnert, Dogmatik, 413) Tāda ir Trīsvienības mācība, ka Dievs dāvā mums sevi visu. “Tēvs pieņem kristīto kā savu bērnu, Dēls kā savu brāli un mācekli, Svētais Gars kā savu templi un mājvietu.” (Gerhard).
Šodien lasījumā dzirdētā 2. Korintiešu vēstules vieta sākās ar vārdiem: “Beidzot, brāļi, esiet līksmi” (13:11) un varbūt kāds no jums iedomājās, kas tad ir pirms tā “beidzot”? Apustulis aicināja: “pārbaudait paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” (2.Kor. 13:5) Kā mēs sevi varam pārbaudīt? Kad vaicājam sev, kā mūsu dzīvēs kļūst redzams tas, ka Dievs ir Trīsvienība. Vai godājam lūgšanās un dziesmās debesu Tēvu? Vai atdodam sevi citiem, kā Dēls sevi mums? Vai meklējam sev spēku vienīgi Svētajā Garā, kas mums tiek dots Dieva vārdā un sakramentos?
“Beidzot, brāļi, esiet līksmi” noslēdz apustulis. Visi esiet līksmi. Tātad ne tikai tie, kas ir veseli, kam labi klājas un viss ir kārtībā. Visi brāļi. Arī tie, kas ir nespēcīgi un slimi, arī tie, kas tiek kārdināti un šaubās ticībā, arī tie, kas ir noskumuši un vienaldzīgi. “Esiet līksmi” jo piederat vienai svētai un apustuliskai baznīcai. Mēs varam viens par otru parūpēties un viens otru iepriecināt. Vēl vairāk– Gara spēkā mēs varam dāvāt sevi otram, jo Dievs sevi pilnīgi visu ir dāvājis mums kristībā. Mēs nesam viens otra nastas palīdzēdami ar savām lūgšanām, laiku, naudu, pamācību. Jo mums nevajag stiept savas nastas, tās Dievs ir uzņēmies uz sevi, mūs attīrīdams un dodams nemirstīgo Garu ikvienam no mums. Tā mēs katrs kļūstam par mācekli un diakonu. Par Kristus mācekli un citu cilvēku kalpu.
Karalis Luiss XIV reiz atzinās kādām sludinātājām: “Kad es klausos citus sludinātājus, es parasti ar tiem esmu ļoti apmierināts. Kad es dzirdu tevi, es kļūsti ļoti neapmierināts ar sevi”
Tu pārbaudi sevi un Tev šķiet, ka neesi saņēmis patiesu Trīsvienības dāvanu savā kristībā? Neraizējies: tev nav jāiet vēl reiz no jauna kristīties, kā dažās sektās to māca. Neko vairāk, kā kristībā dāvāto dzīvību nevar saņemt. Bet kristības dāvanu var atjaunot grēku piedošanā un vakarēdiena mielastā slēdzot jaunu derību ar Dievu. Mīlestības un piedošanas derību vēl šodien pat!
Tādēļ es šodienas sprediķa sākumā sacīju, ka Trīsvienības mācība “ieved cilvēku baznīcā.” Tieši ieved, nevis tikai ko iemāca. Šī patiesība, ko Dievs par sevi ir atklājis, dara savu darbu ar mums. Ka kristībā esam saņēmuši ne tikai Kristus piedošanu, bet arī Tēvu, kas par mums nemitīgi rūpējas, arī Garu, kas liek dzīvot mīlestībā kalpojot citiem. Tieši tam apustulis jums katram dod Dieva svētību: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem” (2.K.13:13) AMEN |
