ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
13.06.1999, 3. svētdiena pēc Vasarsvētkiem
 MAT. 9:35–10:1 (ROM. 5: 1–8)

35 Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības. 36 Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana. 37 Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: "Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. 38 Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā." 1 Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības.

LIETOJIET SAVUS MĀCĪTĀJUS

Es jums esmu solījis kādreiz pārbaudīt, cik jūs spējat savaldīt savu uzmanību un sekot līdzi tam, kas notiek dievkalpojumā. Šodien tas notiks. Kurš no jums aptuveni atceras ar kādiem vārdiem es altāra priekšā iesāku šo dievkalpojumu?

“Kungs, es apdomāju savus ceļus un atgriežu savas kājas pie Tavām liecībām. Es steidzos un nekavējos” bija pirmie vārdi šodien. Vārdi, kas raksturo jūs. Tie esat jūs, kas ir “atgriezuši savas kājas pie Tā Kunga liecībām,” jo neesat gājuši kur citur, bet tieši uz baznīcu, kur Dievs liecina par sevi.
Aicinādams jūs uz atcerēšanos arī es pats atcerējos, kādu gadījumu, kad teikums “es atgriežu kājas pie Tavām liecībām” īpašā veidā piepildījās. Sākās ar to, ka kāds manas draudzes loceklis dzīves problēmu dēļ ļāvās izmisumam un meklēja aizmiršanos alkoholā. Caur to sagādādams sev vēl lielākas ciešanas nevis atrisinājumu. Neskatoties uz visu, šis brālis nenoraidīja manu palīdzību ar aizlūgšanām un mēs sarunājām arī tikšanos. Situācija it kā bija skaidra. Līdzīgi kā vairums mūsu tautas vīriešu viņš bija savas grūtības un problēmas krājis tikai sevī, par tām nevienam nestāstīdams. Naudas grūtības, darba problēmas, attiecības ar cilvēkiem, tas viss bija tā nospiedis, ka viņam gribējās kaut uz brīdi to visu aizmirst. Kaut vai ar pudeles palīdzību. Un nu man kā mācītājam sākās pats grūtākais. Kādiem vārdiem lai liek brālim atkal sadzirdēt labās ziņas par Kristu? Tieši tā– lai brālis sadzirdētu, nevis tikai uzklausītu domājot: ko tad citu lai mācītājs teiktu... Kā likt viņam atkal sajust to, kas jau sen zināms, ka nekas cits, bet Dievs var patiesi atvieglināt? ka es esmu viņam dots par mācītāju, lai palīdzētu un atvieglinātu. Es lūdzu Dievu atkal un atkal, lai Viņš dod pareizos vārdus, kas brālim nepieciešami. Nākamajā dienā man šis vīrs piezvanīja un sāka stāstīt, ka pirms gulētiešanas meklējis ko garīgu palasīt un paņēmis Lutera Lielā Katehisma grāmatiņu. Izlasījis 1. baušļa skaidrojumu un atradis atbildes saviem jautājumiem! Un to sacīdams viņš pat neiedomājās, ka man nekas nebija zināms par šiem viņa jautājumiem. Viņš tikai stāstīja, ka ir saņēmis atbildes it kā turpinādams agrāku sarunu, it kā viņš būtu bijis klāt manās lūgšanās. Kad lūdzu Dievam lai dod pareizos vārdus, es tiešām nenojautu, ka Dievs darīs to tik burtiski un bez manas starpniecības.

Šis atgadījums mūs pieved šodienas evanģelijam. Mēs dzirdējām, ka Jēzus staigāja ciemos un pilsētās mācīdams, sludinādams un dziedinādams. Un tad, kādā brīdī Viņš ierauga ļaužu pulkus, kas nāk pie Viņa pēc palīdzības un kā ir rakstīts: “sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” Jūs droši vien esat dzirdējuši, ka Izraēlā ganības bija izkaisītas kalnu un tuksneša vidū. Un ganību atrašanās vietas bija zināmas tikai ganam. Tādēļ bez gana avis maldās apkārt un meklēdamas barību ir novārgušas. Jēzus salīdzina cilvēkus ar šādām avīm. Tie ir cilvēki, kas meklē palīdzību un padomu. Kas meklēdami nāk pie Jēzus. Tie nenāk lielas iekšējas pārliecības vadīti. Drīzāk gan vienkārši– nav vairs īpaši kur meklēt. Solījumi un piedāvājumi ir pietiekami, bet tālāk par solīšanu parasti arī netiek. Un cilvēki nāk pie Jēzus.
Un Viņa sirds iežēlojās. Nevis tajā brīdī, kad cilvēki sastop savas grūtības. Atklājot, ka dzīvē kaut kas nav kārtībā, jo varētu taču būt daudz labāk. Nevis tad, kad tie saviem spēkiem cenšas problēmas risināt. Tās mēģinot aizmirst ar kādu apreibināšanos vai izlikšanos, vai risinot pie kādiem lieliem solītājiem kā skaļiem sludinātājiem vai dziedniekiem, kā viņi paši sevi dēvē. Nē. Jēzus sirds iežēlojas tad, kad cilvēki vairs nepaļaujas uz sevi vai citiem, bet meklē Dieva palīdzību. Un tie nav kādi īpaši ļaudis. Vienkārši ikviens, kas savus jautājumus uztic Dievam. Tieši kā šodien dievkalpojuma sākuma vārdos: Tā saka tas Kungs: Bet Es skatīšos uz nabagu, kam sagrauzts gars un kas priekš mana vārda dreb.
Un ko dara Jēzus? Ko dara Viņš, kam ir spēks un vara tūlīt pat atrisināt visas šī ļaužu pūļa problēmas? Vai Viņš dod tiem visu pēc kā tie ir ilgojušies? Viņš māca lūgt Dievu! Un nevis lūgt, lai viss atrisinātos, bet māca kādu īpašu lūgšanu. Lai Visuvarenais sūta strādniekus priekš tiem, kas ir paguruši: “lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.”
Kas ir šie strādnieki, pēc kuriem mums jālūdz? Tie, kurus Viņš pats arī tūlīt sūta. “Un pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem, tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja.” Tie ir Dieva strādnieki, kas kalpo cilvēkiem nesdami Dieva patiesību, kas atlaiž grēkus ar roku uzlikšanu, kas dziedina vainas ar lūgšanām, kas izdzen garus ar kristības sakramentu. Kas ir šie Dieva vēstneši? Tie nav kādi eņģeļi vai pārdabiska spēka cilvēki. Tie ir jūsu mācītāji. Lūk, Dieva sūtītie strādnieki. Viņš nesūta brīnumdarus, vai cirkus māksliniekus, bet savus mācekļus kalpot ļaužu pulkiem. Tādēļ nereti jūsu lūgšanām un nopūtām atbilde nav viss tūlītējs risinājums, bet aicinājums ļaut Dieva sūtītajam strādniekam darīt savu darbu pie jums. Aicinājums nākt pie sava mācītāja. Tev, draudze, Dievs ir devis strādnieku. Tev nav jāmeklē, vai jālūdz pēc Dieva palīga. Tas tev jau ir dots. Katram no jums es esmu kalps, palīgs un gans. Tādēļ, jums nav jāmaldās, jākrīt izmisumā vai jāķeras pie pudeles. Pats Dievs jums grib palīdzēt, sūtīdams mācītāju. Nebaidieties nākt pie sava mācītāja, ļaujiet viņam kalpot, un jūs vairs nebūsiet kā avis, kas ir novārgušas un bezcerīgas, bez sava gana.

Tieši tā darīja tas brālis, par kuru jums jau stāstīju. Protams, tāpat kā jums šodien, arī man toreiz, kad viņš piezvanīja, gribējās redzēt, kādas tad bija viņa saņemtās atbildes. Kas bija tas īpašais Lielajā Katehismā, kas tam palīdzēja cīņā ar dzīves problēmām, vairāk kā alkohols. Tas bija Lutera skaidrojums bauslim “Es esmu Dievs tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.” Mārtiņš Luters tā raksta: “Dažs domā, ka viņam ir Dievs un visa pietiek, ja vien ir nauda un manta, uz to tad tas plātīdamies paļaujas tik tiepīgi un droši, ka vairs nevienu netur nekā vērtu, Redzi, tādam arī ir dievs, un tā vārds ir Mamons– nauda un manta, kam pieķeras viņa sirds. Tas arī ir vispazīstamākais elks virs zemes. Kam ir nauda, tas jūtas drošs, ir priecīgs un bez bailēm, itin kā sēdētu pašā paradīzē, Un otrādi, kam mantas nav, tas šaubās un ir izmisis, it kā neko nezinātu par Dievu. Jo maz var atrast tādus, kas ir līksmi, nebēdā un nevaimanā, ja viņiem nav mantas. Tāpat arī, ja kāds paļaujas un lepojas, ka tam ir liela māksla, gudrība, vara, (citu cilvēku un pretējā dzimuma) labvēlība.. tam arī ir Dievs, bet ne šis patiesais Dievs. To tu redzi tur, kur cilvēki ir augstprātīgi, droši un lepni uz šīm mantām, un cik izmisuši, ja tiem to nav vai tās tiek atņemtas. Tādēļ es atkal saku, ka šī baušļa patiesais skaidrojums ir šis: turēt Dievu nozīmē iemantot ko tādu, kam sirds uzticas pilnībā.”

Nobeigšu ar lūgumu jums. Pirms meklējat padomu vai aizmiršanos kur citur, atnāciet pie sava mācītāja, neatlieciet to uz rītdienu. Pirms ļauties izmisumam un bezcerībai, uzmeklējiet savu mācītāju. Jo Dievs mīlēdams savu draudzi ir tai sūtījis strādnieku. AMEN
 Iesūtīts: 2007.05.01 22:36
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »