ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
20.06.1999, 4. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

MAT. 10: 24–33 (ROM. 6: 1b–11)

24 Māceklis nav augstāks par savu mācītāju, nedz kalps par savu kungu. 25 Māceklim pietiek, ja tas top kā viņa mācītājs un kalps kā viņa kungs; ja tie nama kungu saukuši par Belcebulu, tad jo vairāk viņa saimi. 26 Tāpēc nebīstieties no tiem. Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā, nedz slepens, kas netaptu zināms. 27 Ko Es jums saku tumsā, to runājiet gaismā; un, kas jums ausī sacīts, to sludinait uz jumtiem. 28 Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē. 29 Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. 30 Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. 31 Tāpēc nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi. 32 Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. 33 Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.

TICĪBAS VAROŅDARBU LAIKMETS

“Tiesnesis vaicāja: “kas tu esi?” Viņš apliecināja: “Polikarps” Tad tiesnesis centās viņu pārliecināt noliegt Kristu, sacīdams: “Cienu taču savu lielo vecumu,” un citas līdzīgas lietas saskaņā ar ieradumu, kā piemēram: “Zvēri pie visvarenā Cēzara, nožēlo un saki: nost ar ateistiem, [kas nepielūdz Cēzara tēlu]” Tad tiesnesis viņu mudināja un teica: “Zvēri un es atstāšu tevi brīvībā. Noliedz Kristu!” Polikarps sacīja: “astoņdesmit un sešus gadus es esmu Viņam kalpojis, un Viņš nekad man neko sliktu nav darījis, kā tad es tagad lai zaimoju manu Valdnieku, kas mani izglābis?” Un kad tiesnesis atkal spieda viņu: “Zvēri pie Cēzara!” viņš atbildēja: “Ja tu veltīgi iedomājies, ka es zvērēšu piesaukdams Cēzaru un baiļu dēļ aizmirsīšu, kas es esmu, tad dzirdi: es esmu kristietis!” Un Polikarpam tika piespriests nāves sods, kā apraksta vēsturnieks Eisēbijs. (The Church History of Eusebius, book 6:15)
Ticības varoņdarbu laikmets nav beidzies! Jums šķiet, tas ir pagājis, tā ir vēsture? Bet es jums saku: ticības varoņdarbu laikmets nav beidzies! Kāds jauneklis skumji nopūtās, pēc tam, kad bija dzirdējis par pirmbaznīcas laikmetu, kad cilvēki ticības dēļ cieta un riskēja pat ar savām dzīvībām: “Toreiz gan bija īsta ticība... Ne tā kā šodien... Toreiz visi pazina un aizstāvēja viens otru, un visi turējās kopā. Un, ja gāja uz baznīcu, tad pa īstam, nevis tikai ieraduma dēļ.” Šādās nopūtās ir liekas, jo ticības varoņu laikmets nav beidzies, kā tūlīt par to pārliecināsimies.
Kas ir varonis? Jūs man piekritīsiet, ka galvenā varonīgas rīcības pazīme ir drosme. Un “drosme netiek mērīta ar bailēm, kuras tu nekad nejūti, bet ar bailēm, kuras tu spēj pārvarēt,” kā ir teicis kāds anglis (John Eddison). Šodien dzirdētie Kristus vārdi mums rāda, ka drosme pārvarēt bailes mūsu dzīvē vēl ne reizi vien noderēs.
Kristus saka par sevi un saviem mācekļiem: “Māceklim pietiek, ja tas top kā viņa mācītājs, un kalps kā viņa kungs; ja tie nama kungu saukuši par Belcebulu, par cik gan vairāk nama iemītniekus.” Tātad kristietim pietiek, ja tas top kā Kristus. Un šeit ir domātas ciešanas un nievas, ko var saņemt no apkārtējiem. Ja apliecina savu ticību. Bija laiki, kad par to varēja samaksāt ar dzīvību, vai kā vēl nesen sociālisma laikā, ar dzīves labklājību. Taču Kristus šeit piemin ne to, bet apmelojumus un labas slavas zaudēšanu. Risku zaudēt apkārtējo cieņu. Zinātnieki ir atklājuši, ka cilvēks pieaugot, visos vecumu posmos alkst pēc apkārtējo uzmanības. Sākumā tie ir vecāki un skolotāji, tad pretējais dzimums, tad apkārtējā sabiedrība un paša ģimene. Tātad, lai cik veci mēs nebūtu mūsu labsajūtai ir nepieciešama citu cilvēku cieņa. Kādu gan drosmi vajag, lai ar to riskētu? Lai sacītu citiem ko tādu, kā dēļ par mums var sākt zoboties? Kādu drosmi vajag mūsdienās, grēku nosaukt par grēku, vai Kristu par vienīgo glābēju?
Un Kristus pirmo reizi saka: “Nebīstieties!” Ja pasaule pašu Dieva Dēlu ir saukusi par velnu, tad arī viņa sekotājus. Bet: “Nebīstieties!” Sludiniet citiem patiesību, un, lai ko par jums teiktu apkārtējie, Dievam viss ir zināms. “Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā,” Viņš apsola. Viss, gan apmelojumi, gan jūsu pazemojums, viss nāks atklātībā. Itin viss, arī Kristus nestā patiesība un pasaules neticība, kuru tā maskē aiz visādiem izdomājumiem un izkārtnēm. “Nebīstieties!” Viņš saka “un, kas jums ausī sacīts, to sludinait uz jumtiem.” To, ko šeit mazā pulkā dzirdat, neslēpjat, bet drosmīgi sakiet citiem, jo pienāks brīdis, kad tas visiem tiks atklāts. Ak, kā to vajadzētu dzirdēt tiem, kas grib viena dzimuma cilvēkus laulāt baznīcā, kas laulības pārkāpšanu sauc par izklaidi, tiem, kas saka, ka nav grēcinieki un nepamana Kristus upuri viņu dēļ, kas Dieva patiesību nosauc par viedokli un paiet tai garām. Ak, kā to vajadzētu dzirdēt tiem, kam šī patiesība ir dota– cilvēkiem ap mums.

Un pareizi daudzi sacīs, ka vislabākā sludināšana ir dzīve. Kā teikts kādā izteicienā: “Par Kristu ir jāsludina. Un ja nepieciešams... arī ar vārdiem.” Bet kā lai dzīvo pareizu kristīgu dzīvi, ja tik daudz kārdinājumu ir visapkārt. Kā lai parāda darbos Kristus mīlestību, ja pat apustulis ir spiests atzīties: “Labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom. 7:19) Turklāt reizēm ir arī bail, jo nereti tieši tad, kad gribam darīt labu un dzīvot ticībā, mūs piemeklē likstas un kārdināšanas. Un nereti, tieši tad, kad esam kādu laiku bijuši kārtīgi, nāk krišana. Un ir bail savus grēkus atzīt mācītājam. “Nebīstieties!” saka Kristus otrreiz. Dzīvojiet droši, jo “ne no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut” jums jābaidās. Nevis no lāstiem, nāves vai paša velna jums ir jābaidās, bet no tā kam pieder visa vara. “Bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē”
Krievu tautai ir labs izteiciens, ko zināmos gadījumos var veltīt arī pats sev: “Bīsties Dieva, grēciniek!” “Poboisja Boga, grešņik!” Un tās nav māņticīgas bailes, kādas bija jau pagāniskajā Eiropā, kad cilvēki baidījās, ka to, ko dieviņi ir iedevuši tie var paņemt atpakaļ. Senatnē Vācijā, ja Johanns satika Hansu mežā un izstāstīja, ka par labu cenu tirgū dabūjis zirgu, tad pēc mirkļa Johanns skrējis pie tuvākā koka un paklauvējis pa to. Jo tie domāja, ka dažādi gari mīt kokos un tie dzirdot, ka Johannam labi gājis, skaudības dēļ atņems labumu. Tāpēc bailīgi esot bijis jāpaklauvē pie koka, lai gari aizskrien un nenoklausās. Tādas nav bailes Dieva priekšā. Bīties Dievu nozīmē bīties paklausīt kārdinājumam vairāk, kā Viņa pavēlei; savai saprašanai vairāk kā Viņa vārdam; savām sajūtām vairāk, kā Viņa apsolījumiem. Vienā teikumā: Bīties Dievu nozīmē bīties lāsta šajā pasaulē aizmirstot par svētību ko Viņš ir devis.
Un nav jākrīt izmisumā, ja kādreiz savas nezināšanas vai kautrības dēļ neesam stāstījuši par Viņu. Nav jānobīstas, ja neesam atzinuši savus grēkus mācītājam, aizmirsdami, ka no Dieva vairāk jābīstas, nekā par savu reputāciju. Pavērojiet kādreiz zvirbuļus. Kā teikts kādā dzejolī:

“Mazais zvirbuli, putekļu putneli,
Kas tevi putekļos, peļķēs tur?
Atnāc un uzdziedi mazajam bērnelim,
Kamēr tas mierīgs vēl šūpulī guļ.

Čivini viņam par putekļiem derīgiem,
Debesu krāsām, kas peļķēs mirdz.
Pastāsti tam par tīrību savējo,
Jo tā tavējā nāk no sirds.”

(Aija Eimane, Veltījums krustdēlam)

Pavērojiet zvirbuļus. Kā tie visi sēž vienā krūmā svarīgi kaut ko čivinādami, kā tie peras pa smiltīm vai plūcās maizes drumsliņas dēļ un pieminiet Kristus vārdus, ka neviens no viņiem nenomirst bez Dieva ziņas. Dievs pazīst katru no tiem, lai cik neticami tas šķistu. Pavērojiet un “nebīstieties! Jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi” saka Kristus. Ja jums kļūst bail no vientulības, jo ticības dēļ gadās zaudēt kompāniju. Ja jums kļūst bail, ka nav cerības, jo esat grēkojuši. “Nebīstieties!” Kristus saka trešo reizi. Jūs neesat vieni un neievēroti. Jūsu ticības cīņa nav nepamanīta. Jūsu mīlestības ziedojumi, ko nesat savai draudzei nav aizmirsti. Jūsu lūgšanas nav veltas. Jo pat “jūsu galvas mati ir visi skaitīti.” Dievs Tēvs pazīst katru no jums labāk nekā jūs paši. Jo kurš no jums ir saskaitījis savus matus. Jūs to nevarat. Debesu Tēvs var. Tas nozīmē, ka nekas ar jums nevar atgadīties bez Viņa ziņas; ka Viņš var visas lietas griezt par labu; Tas nozīmē, Visuvarenais ir jums Tēvs– “Nebīstieties!”

Kas ir ticības varoņi šodien? Tie, kas ņem vērā Kristus vārdus un pārvar savas bailes. Un veic varoņdarbus: kad ar vārdiem, ar darbiem, ar sirsnību vai kā citādi, apliecina Jēzu Kristu, Dieva Dēlu. Un ikreiz, kad mēs stāstām par Viņu, viņš stāsta par mums. Tāds ir mūsu aizstāvis Tēva priekšā– Viņa Dēls. Jebkurš no mums var kļūt par ticības varoni, kas drosmē neatpaliek no Polikarpa. Jo iet nāvē Kristus dēļ reizēm ir vieglāk nekā turpināt dzīvot dienu pēc dienas. Kristus dēļ. Reizēm pateikt pirmsnāves lūgšanu ir vieglāk, nekā lūgt ikdienas. Reizēm lielāka varonība ir nevis drosmīgi liecināt tiesnesim, bet neatlaisties un liecināt tiem, kas jau dzirdējuši un kurus pazīstam jau sen. Bet ikreiz, kad tu kādam stāsti par Kristu, atceries, ka tajā brīdī Viņš dara kā solījis: “Ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to ir es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” AMEN

 Iesūtīts: 2007.05.01 22:29
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »