ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
11.07.1999, 7. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

MAT. 13: 1–9, 18–23 (JES. 55: 10–13)

1 Tanī dienā Jēzus, no nama izgājis, apsēdās jūras malā. 2 Un daudz ļaužu sapulcējās pie Viņa, tā ka Viņš iekāpa laivā un apsēdās, un visi ļaudis stāvēja krastmalā. 3 Un Viņš uz tiem daudz runāja līdzībās un sacīja: "Redzi, sējējs izgāja sēt. 4 Un, viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda; 5 un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes; 6 bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes; 7 bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca; 8 bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. 9 Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird." (..) 18 Tad nu klausaities līdzību par sējēju. 19 Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā; 20 bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem; 21 bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas; 22 bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus; 23 bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus."

LĪDZĪBA PAR SĒJĒJU

Jūs tikko dzirdējāt vienu no pazīstamākajām Jēzus līdzībām kopā ar izskaidrojumu. Izskaidrojumu, kas norāda, ka līdzībā ir aprakstīts tas, kas pašreiz notiek. Es esmu šobrīd tas sējējs un sludinu vārdu. Jūs esat tie, kas klausās, tātad– vieta, kur sējējs sēj. Kāds par šo līdzību ir teicis, ka tā ir kā glezna, kur vienā rāmī ir četri portreti. Cilvēks ar nocietinātu sirdi, ar pavieglu sirdi, ar dalītu sirdi un ar patiesu sirdi. Un kā parasts vismaz daļa no jums līdzību dzirdot piedomāja, kurai grupai tad piederu es? Uz to šodien lūdzam sev Svētā Gara vadību, ka varam apdomāt: kurai grupai piederu, un kurai grupai gribētu piederēt.

Pirms kādiem 15 gadiem mana mamma nopirka tā saukto mazdārziņu. Kad mēs aizbraucām to apskatīt, izrādījās, ka tie ir 200 kvadrātmetri purva. Kas var izskaitīt tās nebeidzamās rakšanas un pārējo darbu stundas, kuras tur purvā pavadījām, līdz varējām iestādīt pirmo stādu un iesēt pirmo sēkliņu? Un mums pat prātā neienāca, ka varētu sākt stādīt bez priekšdarbiem turpat purvā. Tāpat arī Kristus līdzībā par sējēju. Pirms sēšanas zeme ir jāsagatavo. Ko tas nozīmē par to dzirdēsiet šī sprediķa beigās.

“Un viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda.” Un Jēzus pats to izskaidro: “Ja kas vārdu par valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā.” Vai jūs kādreiz esat redzējuši sēšanu? Kā ir, vai putni, kas grib pamieloties ar sēkliņām, pacietīgi un klusi sēž lauka malā, līdz sēja ir pabeigta? Nē, tie lido līdzi sējējam un lasa sēklas, kas ir virspusē. Tāpat ir ar vārdu. Nav tā, ka velns gaida dievkalpojuma beigas. Viņš līdzīgi putniem, cenšas paņemt jums nost sēto vārdu šajā pat brīdī. Ja tu nemēģini saprast, bet šajā brīdī pārdomā ko savu, vai mēģini izdomāt vai tas, ko es saku tev der vai nē, tad esi līdzīgi sausai ceļmalai, kur putni var nolasīt visu. Un tev pašam nekas no dzirdētā netiek. Bet sētais vārds ir labs un derīgs katram. Jo labā zemē sēts tas pats vārds nesīs daudz augļus.
“Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga tāpēc, ka tai nebija dziļas zemes. Bet kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc, ka tai nebija saknes.” Un Jēzus pats izskaidro: “Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem. Bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas.” Savdabīgi, ka saule ir salīdzināta ar bēdām un vajāšanām. Bez saules gaismas neviena sēkla nespēj izdzīvot. Un tomēr, ja nav pietiekams dziļums, saule, kas dod dzīvību kļūst iznīcinoša. Tāpat arī ticība. Tā bēdās rūdās un top dzīva. Vai arī... iet bojā. Otra savdabīgā lieta ir, ka izskaidrojumā Jēzus nerunā par zināšanām vai atcerēšanos, kas Dieva vārdā sacīts, bet par praktisko dzīvi. Vārds tiek sēts ne lai to paturētu atmiņā, bet lai tas mainītu dzīvi. Bet gadās, ka tas krīt uz akmeņiem. Mūsu tautā ir izteiciens: “sirds, smaga kā akmens.” Tieši tā. Ja tevi nomāc kāda slēpta problēma; ja tu gaidi atbildi tieši uz savu jautājumu, un zaudē interesi tikko uzzini, ka meklētā atbilde nebūs. Tu esi līdzīgs akmeņiem. Pat dzirdot un pieņemot sludināto, tu savas problēmas priekšā to vairs nelietosi, bet izturēsies it kā nebūtu atpirkts no grēka varas. It kā nebūtu saņēmis ticību, kas ir pasaules uzvarētāja (1.Jņ. 5:1–5).
“Bet cita iekrita ērkšķos un ērkšķi uzauga un to nomāca.” Tas nozīmē: “Bet kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu un nenes augļus.” Vārds ir sēts nevis tikai, lai jūs to dzirdētu, bet lai nestu augļus. Kādus? Apustulis raksta, ka “Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība” (Gal. 5:22) Diemžēl pasaules problēmas kā nezāles var tos nomākt. Paceliet lūdzu savu labo plaukstu priekšā acīm. Vai jūs varat redzēt altāri? Nē. Vai tas nozīmē, ka jūsu plauksta ir lielāka par altāri? Nē. Redziet, es pacelšu savas abas plaukstas jums priekšā, un altāris tik un tā būs redzams. Nevis plauksta ir liela, bet jūs to novietojat tuvu acīm tā, ka citu neko vairs neredzat. Vai reizēm līdzīgi nav ar pasaules zūdīšanos un naudu? Mēs tik ļoti uz to sākam koncentrēties, ka pat nepamanām Dieva žēlastības iepriecinājumu. Aizmirstam, ka esam kristīti un uzņemti Dieva mūžīgajā valstībā. Aizmirstam, ka ap mums ir tik daudzi, kam vajadzīga mūsu palīdzība. Ja tu šodien visā ieklausies un paturi to, bet rīt tavas grūtības to aizēnos, un tu aizmirsīsi, ka vari nest augļus, kalpojot un liecinot apkārtējiem, Vārds ir kritis ērkšķos. Un tu būsi jau aizmirsis, ka manta pieviļ katru, kas pēc tās dzenas, gan tos, kam tā ir, gan tos, kam nav. Tā saka Dieva vārds.

Šobrīd es esmu sējējs, jūs– augsne. Rīt– jūs būsit sējēji, tādēļ noslēgumā ilustrācija kā mīlestība un pazemīga kalpošana sagatavo augsni garīgajai sējai. Nolasīšu jums fragmentu no Arčibalda Kronina romāna “Debesu valstības atslēgas.” Kur tēlots kāds misionārs Pāters Čizems, kas sāk celt draudzi pirmskomunistu Ķīnā. Pāteram izdodas izārstēt kāda varasvīra dēlu, ko nevarēja vietējie adatu dziedinātāji. Varasvīrs misters Dzja, lai pateiktos gribēja iestāties draudzē. Priesteris viņam atsacīja. Un, lūk, ir pagājuši divdesmit gadi:
“Misters Dzja vilcinājās, juzdamies neparasti neveikli.
–Es nekad neesmu dziļāk pasekojis domai, kāda valstība atrodas aiz šīs dzīves sliekšņa. Bet, ja tāda valstība pastāv, tad man būtu ļoti patīkami baudīt arī tur jūsu draudzību.
Par spīti ilgā mūža pieredzei, pāters Čizems neaptvēra šīs piezīmes jēgu, Viņš smaidīja, bet neatbildēja. Un Misters Dzja, apjukdams vēl vairāk, jutās spiests izteikties skaidrāk.
–Mans draugs, es bieži teicu: pasaulē ir daudz reliģiju, un katrai ir savi vārti debesīs. –Viņa nopietnajai sejai pārlija liegs sārtums. –Tagad, liekas, ka man ir nepārprotama vēlēšanās ieiet tur pa jūsu vārtiem.
Dziļš klusums. Pātera Čizema salīkušais stāvs stāvēja nekustīgi, kā sasalis.
–Es nespēju ticēt, ka jūs runājat nopietni.
–Toreiz, pirms daudziem gadiem, kad jūs izglābāt manu dēlu, es nerunāju nopietni. Bet toreiz es vēl nepazinu jūs, jūsu dzīves gaitu... jūsu pacietību, mieru un drošsirdību. Par kādas reliģijas skaidrību var vislabāk spriest, vērojot viņas kalpu skaidrību. Mans draugs... mani pārliecināja jūsu piemērs.
Pāters Čizems pacēla roku pie acīm, tā bija zīme, ka viņš ir ļoti aizkustināts. Sirdsapziņa viņam bieži pārmeta toreizējo liegšanos uzņemt misteru Dzja draudzē, kam pat nebija lāga iemesla. Viņš lēni teica:
–Cauru mūžu mani mocīja rūgtā sajūta, ka esmu piedzīvojis tikai neveiksmes. Jūsu vārdi iededza no jauna manā sirdī gaismu. Šī brīža dēļ es jūtu, ka mans darbs nav bijis velts. Un tomēr es jums gribu jautāt... vai jūs to darāt ticības vai tikai draudzības dēļ.
–Es esmu izlēmis, –stingri atbildēja misters Dzja. –Es to daru draudzības un ticības dēļ. Mēs esam brāļi, jūs un es... Jūsu Dievam jābūt arī manam Dievam! Tikai tad es būšu mierīgs, arī ja rīt jūs aizbraucat, jo zināšu– kādu dienu mūsu dvēseles atkal satiksies Tā Kunga pagalmos.
Priesteris nespēja izteikt ne vārda. Viņš centās pārvarēt milzīgo saviļņojumu. Viņš pasniedza misteram Dzja roku. Nedrošā, klusā balsī viņš čukstēja:
–Iesim baznīcā...”
Dievs, dod, ka arī mēs varam izteikt šo aicinājumu. Čukstus vai skaļā balsī. Ka varam aicināt apkārtējos baznīcā. Nevis diskutēt kādas jaunas teorijas par Tevi, Tēvs, bet praktiski aicināt pie Tevis. Mūsu spēks nav liels, bet pateicība Kristum, kas mūs reiz salīdzināja ar auglīgu zemi. Jo zeme jau nedod augļus pati no sevis, tā vienīgi ļauj iesētajam dzīt saknes un iet vairumā. Tāpat arī mēs, Kungs, tveramies pie Taviem vārdiem, dod ka tie nestu patiesus augļus un vairotu Tavu draudzi.
“Bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus.” “Bet Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība” (Gal. 5:22) AMEN

LŪGŠANA: Tu Visuvarenais, kas esi radījis dažādas sēklas un augļus, kas uztur mūsu miesu. Tu dodi ka tas, kas ir iesēts var izaugt un nest augļus. Tu ļauji, ka viss mūsu miesām nepieciešamais izaug, un neko Tu neesi aizmirsis. Nevienu mūsu vajadzību gan uzturvielas, gan vitamīnus, gan visu citu kas vien ir vajadzīgs Tu mums dodi pilnā mērā. Arī to, ko vēl paši neapzināmies. Slava un pateicība Tev, Visuvarenais, no šīs draudzes. Paklausi mūs, dodi, ka Tavu dāvanu saņemam un lietojam arī mūsu gara uzturam. Liec, lai Tavi vārdi ir sēkla, kas krīt labā, sagatavotā zemē. Liec mums būt Tavam sējumam. Pasargi, ka nekas nenomāc to, ko šodien esi iesējis. Mēs Tevi, Kungs Kristu, lūdzamies, ļauj ka šodien dzirdētais ir pietiekami dziļi iesēts, ka nekas nevar nomākt nedz atņemt mums to, ko Tu šeit esi dāvājis– Tavas valstības piederību.

 Iesūtīts: 2007.05.01 21:26
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »