|
22.08.1999, 13. svētdiena pēc Vasarsvētkiem
JĀŅA 12: 20–28 (JES. 59:1–4,21)
20 Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi. 21 Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: "Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!" 22 Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum. 23 Bet Jēzus atbild viņiem: "Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts. 24 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. 25 Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai. 26 Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā. 27 Tagad Man dvēsele ir satriekta; ko lai Es saku? Tēvs, izpestī Mani no šīs stundas? Bet tāpēc jau šajā stundā esmu nācis. 28 Tēvs, pagodini Savu Vārdu!" Tad balss nāca no debesīm: "Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!"
ORDINĀCIJAS DIENĀ
(Rīgas Domā 1995. gada 6. aprīlī)
Šodien mēs šeit esam, lai Dievam izlūgtos stiprinājumu mūsu baznīcai, lai Viņš svētī sava vārda kalpus, ka tie paliek uzticami; un ka Viņš pats caur tiem kalpo, visiem, kurus aicinājis– savai baznīcai. Un katrs varētu uzdot jautājumu, kādus cilvēkus tad Visuvarenais grib svētīt par sava vārda kalpiem? Savu gribu viņš ir parādījis pie praviešiem un apustuļiem. Un izrādās– nevis cilvēka personība kādu dara par Dieva vārda kalpu, bet Dieva dāvanas! Tā tas bija ar Mozu, caur ko tika doti Dieva baušļi. Tā tas bija ar Pēteri, uz kura apliecības tika likta Baznīca.
Šodien cilvēki Dieva vārda kalpiem var uzdot to pašu jautājumu, ko toreiz: “Mēs gribam Jēzu redzēt!” Un šodien ir vairāk iespēju jautāt nekā toreiz. Nu kā tad ne?– Jehovas liecinieki, Jaunā paaudze, Dieva draudze, Jaunapustuliskā baznīca, Jēzus Kristus pēdējo dienu svētie... Negribi Jēzu redzēt?– arī nekas: vari atkārtot kāda teikumu indiešu valodā vai vingrināties taisīt dažādas pozas, pazīlēt vai ar mirušiem parunāties. Neuztraucies– par garlaicību jāsūdzas nebūs. Ja kāds grib turēties pie principa “jo vairāk, jo labāk”, tam vairāk piemērota būs Jaunā Laikmeta, New Age kustība, kas ņem pa druskai no visa. Šīs kustības uzskati ārkārtīgi spēcīgi ietekmē mūsdienu sabiedrību. Tas notiek gan ar mākslas, gan zinātnes, gan, sevišķi, izklaides industrijas palīdzību. Šī jaunā laikmeta ticības apliecība ir vecais čūskas piedāvājums: “Jūs būsiet kā dievi!” Tiem, kas šo piedāvājumu negrib pieņemt citēju grāmatā “Kā atbildēt New Age” rakstīto par Harbardas kundzes, Jaunā laikmeta oratores, izteikumiem: “par ‘selekcijas procesa’ nepieciešamību, kura laikā tie, kam nepiemīt ‘dievapziņa’, un kas tāpēc nav spējīgi uz turpmāku evolūciju, tiktu no planētas novākti, lai citi varētu netraucēti attīstīties.”
Ko mēs varam likt tam pretī? Ko atbildēt visiem tiem, kas saka: Jēzus ir šeit, viņš ir tur, viņa vispār nav? Ko likt pretī savai pašu mazticībai, kūtrumam, prātojumiem? Tikai patieso Jēzu Kristu. Tas kļūst mans un ikkatra kristieša sauciens: “mēs gribam Jēzu redzēt!”
“Tāpēc tam, kurš grib atrast Kristu, vispirms jāatrod Baznīca. Kā gan varam zināt, kur ir Kristus un ticība uz Viņu, ja nezinām, kur ir Viņa ticīgie? Tam, kurš vēlas atrast Kristu, nav jāpaļaujas pašam uz sevi un jābūvē tilts uz debesīm, bet jādodas uz Baznīcu un jāvaicā tai.
Tātad Baznīca nav ne koks, ne akmens, bet tā ir ticīgo cilvēku kopība. Jāturas pie tās uz jāskatās, kā viņi tic, dzīvo un māca. Viņu vidū ir Kristus. Jo ārpus kristīgās baznīcas nav patiesības, nav Kristus, nav pestīšanas.” (Luters W 10, I, 140; “Atslēgu vara” 4.lpp.)
Bet kādu Baznīcu redz pasaule? Šķeltu un neviesmīlīgu. Vai Limas, Porvo, Zogenberga un citi dokumenti būs stutes, kas tos savienos? Vai tad Kristus pats nerāda, kur un kas Viņu redzēs? “Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvei. Ja kāds grib man kalpot tad lai viņš seko man, jo kur es esmu tur būs mans kalps; un ja kāds man kalpos, to mans Tēvs cels godā.” (pp.25–26)
Noslēgšu ar Lutera vārdiem: “Ja es esmu sludinātājs, kāda man daļa gar to, ka pasaule mani sauc par velnu, ja Dievs sauc mani par Viņa eņģeli? Lai pasaule mani sauc par maldinātāju, cik ilgi tai tīk. Dievs tai laikā sauc mani par Viņa uzticamo kalpu un namturi; eņģeļi mani sauc par sabiedroto; svētie sauc mani par brāli; ticīgie par tēvu; izmisušas dvēseles– par glābēju; nezinātāji par gaismu. Un Dievs saka: Jā, tas ir tā. Eņģeļi un radība Viņam piekrīt.” (W 30 II 536) AMEN |
