|
29.08.1999, 14. svētdiena pēc Vasarsvētkiem
JĀŅA 14: 23–26 (NEH. 8: 8–12)
23 Jēzus viņam atbildēja: "Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. 24 Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. 25 To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. 26 Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.
MĀCĪBU GADU IESĀKOT
Lieki būtu jautāt, ar ko īpašs ir 1. septembris. Sākas jaunais mācību gads. Lai šis datums mums šodien kalpo kā atgādinājums un aicinājums uz mācīšanos.
Es jums uzdošu jautājumu un lūgšu jūs katru pie sevis apdomāt atbildi. Kādēļ jūs šodien esat atnākuši uz baznīcu?... Mēģināšu uzminēt jūsu atbildes. Šaubos vai kāds no jums atbildēs, ka ir atnācis garlaicības dēļ, jo mājās nebija ko darīt. Tāpat diez vai būs garāmgājēji, kas bezmērķīgi ir ieklīduši dievnamā, pat necerot, ka kaut ko šeit iegūs. Esmu pārliecināts, ka visi esat šeit nākuši ar kādu mērķi. Jums visiem ir bijusi vairāk vai mazāk noteikta vēlēšanās. Vai nu saņemt sakramentos dāvāto svētību, vai sekot Dieva likumam, kas mums pavēl svēto dienu svētīt, vai lūgt Dievu, vai uzklausīt Dieva vārda dāvanu savai draudzei, un rast sev kādu atbildi. Man šķiet, ka liela daļa no jums piekristu visiem šiem iemesliem, vai ne? Bet kā jūs uzzinājāt, ka tieši šīs lietas ir dievkalpojuma sastāvdaļas: Sakramenti, Dieva vārda mācība un lūgšana? Kā jūs uzzinājāt, ka tieši tā var saņemt Dieva svētību? Jūs to iemācījāties– no kāda cilvēka vai no Bībeles. Ja mēs nebūtu to iemācījušies, mums ietu secen gan Dieva dotais prieks, gan garīga dzīve kopumā.
Tātad ikviens no jums ir nācis šurp ar kādu mērķi. Un tas nav bijis tikai atnākt un pasēdēt, bet arī kaut ko iegūt un mācīties. Ir svarīgi to atcerēties. Lai neiznāk tā kā tai kundzei, kurai pēc dievkalpojuma vaicāja: ko tad jūs baznīcā darījāt; un viņa atbildēja: nu, kā parasti– bija dziesmas, sprediķis, lūgšanas. Tad viņai tika vaicāts: un par ko tad jūs dziedājāt? –Nu, par Dievu. Par ko bija sprediķis? –Par Dievu, protams. Un ko tad jūs sacījāt lūgšanā? –Dievu mēs tur lūdzām, ko tad citu?! Un tiešām, dziesmas, pārdomas un mācītāja balss var tā ieaijāt, ka aizmirstam savu mērķi un neko konkrētu vairs neiegūstam. Nezinu kā jums, bet man tā ir gadījies. Tādēļ jau sākumā jums jautāju, lai mēs atcerētos mērķi un mācītos to sasniegt.
Ir svarīgi, ka mēs mācamies, to neviens neapstrīdēs. Domstarpības sāksies, kad vaicāšu: ko mācīties, lai sevi garīgi bagātinātu? Atbildes ir visdažādākās. Mēdz ieteikt daudzko sākot ar klasiskajiem romāniem un beidzot ar dažādiem žurnāliem un laikrakstiem. Cilvēki mēdz meklēt gara bagātību gan mūzikā, gan zinātnes atklājumos. Visur mēs varam kaut ko mācīties. Tā tiešām ir. Izglītība noder, kā to ir pierādījis gan apustulis Pavils, būdams labi izglītots, gan mūsu baznīcas tēvi, kas nereti bija ieguvuši izglītību gan filozofijā, gan jurisprudencē, gan politikā. Piemēram Augustīns vai Hrizostōms. Un tomēr viņi visi ir nonākuši pie viena secinājuma. Kā Luters savulaik teicis, ka ne mācītie cilvēki, bet Svētie Raksti nosaka patiesību. Visi mūsu izglītotie ticības brāļi ir ņēmuši vērā Rakstu vārdus: “mācieties nepacelties pār to, kas rakstīts” (1.K.4:6) Viņi ir sekojuši Zālamana pamācībai: “Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties to Kungu, (..) neatmet tā Kunga tev piešķirto mācību; Jo īstās gudrības sākums ir, ja to labprāt klausās.” (Pam.3:7,11; 4:7) Mp: Cik no mūsu draudzes to ņem vērā, ja no 90 mūsu draudzes locekļiem Bībeles stundas pagājušajā mācību gadā apmeklēja 9?
Gadās, ka cilvēkam šķiet: es jau pamatus esmu iemācījies, un man pietiek ar to ko es jau zinu. Tas ir interesanti, cik daudzi no mums domā, ka mācīšanās ir izvēles lieta. Gribu– mācos Svētos Rakstus, nav laika– nemācos. Bet kā tad var pildīt pirmo bausli un godāt vienīgo patieso Dievu, ja nemācās Viņa patiesību? Kā jūs mācījāties Mazajā Katehismā– kāds ir 1. baušļa skaidrojums? –“Mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz to cerēt.” Vai mīlēt Dievu nozīmē ko īpašu just, darīt, runāt? Kristus ir teicis: “Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs, un mans Tēvs to mīlēs; Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus.” Kristus vārdu mācīšanās, gan nav tikai tāda kā skolā, kad uzzina ko jaunu un to iegaumē. Viņš saka, ka tie kas Viņu mīl, tie Viņa vārdus turēs. Un grieķiski šis vārds nozīmē: saglabāt, sargāt, paklausīt.
Jo, kad mēs kopā sanākuši studējam un pētām Rakstus, tad Svētais Gars uzņemas mūsu skolotāja lomu. Jo Gars nav izjūtas, brīnumi, dvēseles stāvoklis. Dieva Gars ir tur, kur ir Viņa Vārdi. To mums ir apsolījis Kristus un Viņš to piepilda arī šodien. Tas nenozīmē, ka mums šajā brīdī ir jāsāk analizēt sajūtas un jāmēģina sev iestāstīt: jā es jūtu, ko neparastu, es jūtu Gara klātbūtni. Nē, Dieva Gars ir klāt un vienkārši pamāca visus, kas uzklausa. “Jo Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko es jums esmu sacījis.” Ja jūs ieklausāties tagad, nākat kopīgi pārdomāt Rakstus Bībeles stundās, lasāt Rakstus mājās, tad tas ir Viņš– Svētais Gars, kas atgādinās jums Dieva patiesību kārdinājuma un grūtību brīdī; tas ir Svētais Gars, kas mācīs tevi cauri visai dzīvei turēties pie Kristus patiesības, un kā uzvarēt šo pasauli ar tās slimībām un skumjām; tas ir Svētais Gars, kas būs kopā ar tevi, kad vairs nevarēsi lasīt un klausīties, tavā nāves brīdī. Viņš būs patiesi tavs Aizstāvis. Ne tikai miesassargs, bet tāds Aizstāvis par kuru varenāka nav ne uz šīs zemes, nedz garīgajā pasaulē.
Kā iespējams iegūt sev tādu Aizstāvi? Mācoties Rakstus. Tā nav tikai izlasīšana un iegaumēšana. Lūk, kas tas ir: pirmkārt, sāc ar lūgšanu, lai Dieva Gars patiesi ir tavs skolotājs; otrkārt, izlasi kādu nodaļu Bībelē; treškārt, atvēli laiku pārdomām; pārdomājot, ko izlasītais tev ir atklājis par Dievu, par šo pasauli, par tevi; tad mēģini atbildēt, kā izlasītais varētu tev praktiski noderēt; un visubeidzot dalies ar kādu izlasītajā. Dari to regulāri un Gars būs kļuvis arī tavs Aizstāvis ikdienas. Tas nav sarežģīti, bet tas nav viegli. Tāpēc ir draudze, ir mācītājs, ir Bībeles stundas, ir sakramenti, kuros Dievs dod redzamā veidā to, kas ir solīts Rakstos. Tad nebūs vairs ar sarauktu pieri jādomā: kāpēc, tad, kad cilvēks tikko ienāk draudzē, viņš visiem enerģiski stāsta par to, ko tur saņēmis un aicina citus sev līdz, bet paiet gadi un viņš atdziest?! Viņš vienkārši ir pārtraucis mācīties, domādams, ka jau zina, visu kas vajadzīgs.
Raksti nav tādi, ko mācās un iemācās. Rakstus mācās, lai Dieva Gars būtu ar mums. Tad mums būs gan dedzība, gan spēks citiem to liecināt. Kristus nesola, ka mums mācīs un atgādinās vienmēr kaut ko jaunu un pārsteidzošu. Viņš vienkārši apsola, ka Gars būs ar mums un mācīs Viņa vārdus. Viņš būs mūsu Aizstāvis. Tā nav tikai teorija. Tas notiek tīri praktiski. Kā? Jūs piemēram, sēžat mājās un pēkšņi zvans pie durvīm. Jehovas liecinieki atnākuši un vaicā: “vai tad jūsu Dievam nav vārda? Vai tad Tēvreizes lūgšanā jūs nesakāt “svētīts lai top Tavs vārds”? Un šis vārds ir Jehova un mēs esam viņa liecinieki.” Ko darāt jūs? Jums nav jāsamulst, jāgrimst pārdomās par to vai tik viņiem nebija taisnība. Jo jūs esat mācījušies, ka mums ir savs Aizstāvis dots Kristus vārdos. Jo Dievs ir pavēlējis godāt nevis Jehovas vārdu, bet kā ir rakstīts 1. Jāņa vēstulē: “Bet šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticam Viņa dēla Jēzus Kristus vārdam” (2:23) Vēl vairāk, mēs zinām, ka ir bīstami apšaubīt to ka Dievs saucams “Jēzus Kristus vārdā,” jo “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (4:10,12) kā mācamies to Apustuļu darbu grāmatā. Lūk, kā Gars ir mūsu Aizstāvis tīri praktiski.
Sākās mācību gads, un es katram no mums novēlu, lai tas atkal no jauna ikvienam atnes to prieku, par kuru dzirdējām Vecās Derības lasījumā: “Un visa tauta aizgāja ēst un dzert un sūtīt ēdienus un sarīkot lielus priekus, jo tie bija sapratuši tos vārdus, ko viņi tiem bija mācījuši.” AMEN |
