|
05.09.1999, 15. svētdiena pēc Vasarsvētkiem
MAT. 18: 15–20 (ROM. 12: 8–16)
15 Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. 16 Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. 17 Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. 18 Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs. 19 Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. 20 Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū."
TAS CILVĒKS GRĒKO. KO MAN DARĪT?
Man iespiedies atmiņā kāds atgadījums, ko stāstīja mans pasniedzējs. Tas viņam esot noticis Izraēlā. Kādu dienu viņš iegājis telefona būdiņā lai piezvanītu. Tikko viņš sācis griezt numuru, kāds jau klauvē pie durvīm. Pasniedzējs sašutis apgriezies, lai pateiktu, ka viņš tikai nupat ienācis un viņš ieraudzīja, ka aiz durvīm stāv kāda veca ebreju sieviete. Viņa mīļi pakratīja pirkstu un aizgājusi. Un pasniedzējs atcerējās, ka ir ebreju sabata diena un viņu noteikumi aizliedz šajā dienā zvanīt pa telefonu.
Laba atbilde jautājumam: tas cilvēks grēko, ko man darīt? Kā Kristus sacīja: “Ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm;” Vārds, kas mums tulkots pamāci grieķiski nozīmē parādīt kādam viņa kļūdu; norāt. Tieši to izdarīja pieminētā ebreju kundze. Atgādināja pasniedzējam, ka viņš dara, to, kas aizliegts. Viņa neuzbāzās, nerājās, nesauca viņu par sliktu cilvēku, vienkārši parādīja, ka saskaņā ar ebreju tradīcijām viņš kļūdās.
Mēģiniet atcerēties savu reakciju, kad redzējāt kādu grēkojam... Parastākais ir– vai nu vienaldzīga klusēšana, vai dusmīgi pārmetumi. Bet apustulis Pāvils māca: “ja kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā” (Gal.6:1) “Ak, cilvēks! Tik dedzīgs mācīt citus– tikai sevi ne!” reiz izsaucās Luters.
Tātad pirmais solis ir iet pie tā, kurš grēko, un lēnprātīgi pateikt, kur viņš kļūdās. Un ievērojiet, Kristus saka pavēles formā: “noej un pamāci!” Pirmo reizi ej bez lieciniekiem, un nevajag teikt neko par cilvēku pašu, bet tikai par to, kas tavuprāt ir viņa grēks. Dari to pazemībā, nevis augstprātīgi, nevis kā tāds, kas zina labāk, bet kā viens grēcinieks otram. Tikai tad ir iespējams, ka: “viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. ” Ievērojāt? Nekas nav teikts par labošanos, negrēkošanu. Nav jāgaida, ka viņš beigs grēkot. Ir teikts, ka pietiek, ja brālis dzird un piekrīt, ka grēks ir grēks. Tad īstajā laikā arī sekos labošanās.
Bet, ko tad ja viņš neklausa? “Tad pieaicini vēl vienu vai divus,” lai tie apstiprina, ka tas ir grēks. Ir rakstīts pieaicini, nevis parunā ar vēl kādu. Gribu jums vaicāt: ko jūs atbildētu draugam, kas jūs aicinātu: Nāc līdzi! Es zinu, kur dzīvo kāds bagāts cilvēks. Iesim nošausim viņu un sadalīsim viņa bagātību. Ko jūs atbildētu? Jūs piekristu? Esmu pārliecināts, ka jūs stingri atteiktos un arī draugu censtos apturēt. Bet vai jūs rīkotos līdzīgi, ja jūsu draugs vai draudzene sāktu aprunāt citu cilvēku? Vai jūs viņu apturētu; vai piedalītos sarunā? Zinu: mūsu draudzē mēdz aprunāt, gan mācītāju, gan arī viens otru. Bet atceraties: aprunāšana ir līdzīga nogalināšanai, jūs nokaujat cilvēka labo slavu! Ko jūs atbildētu slepkavai, to atbildiet aprunātājam. Vienmēr, ja kāds nāk un sūdzas par citu cilvēku, ņemiet runātāju pie rokas un vediet pie tā cilvēka par ko runāts. Un mēģiniet to pamācīt. Kāds vaicās, kuru tad jāpamāca– runātāju vai aprunāto? Par to izšķirieties katrs pats, tikai atceraties divas lietas: pazemība un vērtīgais likums: “Par trešo nerunāt.”
Bet ko tad, ja brālis atkal neklausa un nepiekrīt? Kristus nesaka “pacietības mērs nu ir pilns,” Viņš nesaka, ka nu var sākt dusmoties un kaunināt cilvēku. Joprojām darbojas mīlestības un pazemības likums. Tagad varbūt pat vairāk, jo tavs nabaga brālis ir tādā grēka varā, ka tu nespēj saraut viņa važas. Tad jāaicina talkā visa draudze. Draudzes priekšā jāsauc grēks par grēku. Ja cilvēks to atzīst, tad apsveicat viņu brāļu un māsu saimē, ja nē, tad sakiet cilvēkam, kas viņš ir “pagāns un muitnieks.” Tātad tāds, uz ko vairs neattiecas Dieva piedošana.
Tiešām, tik liela vara ir dota draudzei. Mēs varam kādam pateikt: “Tavs grēks tev netiek piedots, ja tu nepaklausi, un tā tas arī notiek.” Dievs ir apsolījis ņemt vērā draudzes lēmumus. “ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.” saka Kristus. Tā ir arī mūsu draudze, kas var cilvēkam vainu paturēt, vai atraisīt. Un ne tikai to! Mēs varam vēl vairāk.
“Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad mans debesu Tēvs to tiem dos.” skan Kristus solījums. Šis teikums atmodina jūs visus, kuri dzirdot, ka brāli ir jāpamāca iedomājās: kuru tad varētu pamācīt; kam tas būtu vajadzīgs. Redziet, Kristus liek mums domāt ne tik daudz– kā otru pamācīt, bet gan– kā es varu viņam palīdzēt. Mums nav jāanalizē citu rīcība, bet gan ir jālūdz par tiem. Jo kopīgai lūgšanai ir spēks. Debesu Tēva spēks!
Un mēs varētu jautāt, kurus divus lūdzējus, tad Kristus ir domājis? Un kā uzskatāt jūs? Vai “divi” nozīmē: Tu un brālis, kurš grēko?
Vai varbūt: Tu un tas otrs, ar kuru jūs kopā gājāt pamācīt?
Vai varbūt der abi pāri? Kā jūs domājat?
Tikai nepārsteidzaties ar atbildi. Kristus neko nesaka par to, kādu cilvēku lūgšanas tiks paklausītas, un kādu nē. Viņš vispār neko nesaka par cilvēkiem. Tas, ka lūgšana piepildās nav atkarīgs no tā KAS lūdz, bet KĀ lūdz.
Ar to šodien arī noslēgšu. Kristus ir izredzējis jebkuru cilvēku, lai dotu tam lūgšanas spēku. Katrs un ikviens var Dievu lūgt, un Dievs liks notikt tam, ko lūdz. Tikai tas jādara pareizi. Pareizi, tas ir pirmkārt: “divi (..) ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ.” Vai tad tas nenotiek, kad jūs nākat pie mācītāja un piesakāt aizlūgumus? Vai tad jūs kopā ar mācītāju nepanākat vienprātību, kāda būs mūsu lūgšana? Un tam otram nav jābūt mācītājam. Tas varbūt ikviens tavas draudzes loceklis. Nevis KAS lūdz, bet KĀ lūdz, ir svarīgi. Un otrkārt, pareiza lūgšana ir ja “divi vai trīs ir sapulcējušies [Kristus] vārdā” Tātad, nevis mūsu vienprātība, bet Kristus ir iemesls tam, ka uzklausa. “Kristus vārdā” nozīmē “saskaņā ar Viņa atklāsmi.” Jo ne mēs paši, bet mūsu Radītājs zina, kas mums patiesi ir vajadzīgs un derīgs. Un Viņš apsola dot to katram, kas lūdz.
Tā ir mūsu šīsdienas mācība. Ja redzam, ka brālis vai māsa grēko pazemīgi pamācam viņu zem četrām. Jo mūs vada brālīga mīlestība un rūp, lai brālis neietu bojā dzīvodams grēkā. Ja brālis nepiekrīt un nedzird, aicinām kādu apstiprināt to, ka sakām taisnību. Neaprunājam ticības brāli, bet ejam tieši pie viņa. Ja arī tad viņš neklausās, tad meklējam draudzes atbalstu. Un visu laiku, lai vaicājam paši sev, nevis, ko brālis dara vai nedara, bet gan: kā es varētu palīdzēt? Kā? Nekā īpaši, jo esmu tāds pats grēcinieks. Kristus var. Kur ir Viņš tur grēks atkāpjas. Viņam pat slimības un nāve paklausa. Tādēļ mēs nākam uz baznīcu, tādēļ mēs visi vienprātīgi lūgsim pēc īsa brīža, jo tieši šobrīd piepildās Kristus vārdi: “kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.” Mēs šeit svinam to, ka Dievs ir mūsu vidū. Mēs svinam to, ka Kristus klātbūtne sakramentā un draudzē uzveic un atraisa mūs no grēku varas. AMEN |
