ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
19.09.1999, 17. svētdiena pēc Vasarsvētkiem
 LŪKAS 7: 11–16 (1. ĶĒN. 17: 16–24)

11 Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. 12 Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. 13 Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: "Neraudi!" 14 Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!" 15 Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. 16 Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: "Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, - un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis."

KAUT KAS VAIRĀK PAR VESELĪBU UN DZĪVĪBU

Un jautājums ir viens: kāpēc tad Kristus dziedināja no slimībām un pat no nāves? Ja Viņam rūpēja, lai cilvēki varētu dzīvot veseli un laimīgi garu mūžu, kāpēc tad Viņš neatvēra dziedinātavas vai nestāvēja pie kapiem, lai pēc iespējas vairākiem palīdzētu? Fakts, ka Viņš tomēr tā nedarīja, liek secināt, ka tas nebija Viņa mērķis. Bet kāds gan tas bija, ja tas šķita svarīgāks pat par veselību un dzīvību? Esmu dzirdējis, ka tam kurš atklās zāles pret AIDS slimību, uzreiz tiks samaksāts miljoniem dolāru. Vai Kristus atklāja vēl ko vērtīgāku par šo? Kas šai dzīvē būtu vairāk kārojams kā veselība?

Ko vairāk varēja vēlēties tā māte no Naines pilsētas, kuras vienīgais dēls bija miris? Kura būdama atraitne nu bija palikusi pavisam viena. Vai viņa varēja vēlēties ko vairāk kā dzīvību savam dēlam? Jā varēja! To ļoti uzskatāmi parāda mūsu baznīcas dižā teologa un filozofa Augustīna māte Monika. Lūk ko viņa pirms nāves sacīja, kā Augustīns to apraksta: “Tad mana māte teica: ‘Dēls, attiecībā uz mani– man nav vairs prieka par šīs dzīves lietām. Ko man šeit vēl gribēt, kādēļ man šeit būt, es nezinu, tagad, kad manas šīs dzīves cerības ir piepildītas. No tiesas, bija viena lieta kuras dēļ es vēlējos uzkavēties šajā dzīvē. Tā bija, ka es varētu redzēt tevi kā īstenu kristieti pirms es nomirtu. Mans Dievs to ir pārpilnīgi dāvājis– es redzu, ka tu nicini pasaulīgo laimi, Viņš tevi ir darījis par savu kalpu.” (St. Augustin Confessions or Aur. Augustin, book IX, 10:26)

Lūk, māte, kura nelūdza laimi un veselību, bet gan ticību savam dēlam. Un viņas dēls par to ir pateicīgs Dievam visa mūža garumā. Šī ir viņas dēla, svētā Augustīna lūgšana: “Ak Dievs, mana cerība kopš manas jaunības, vai tu esi aizgājis? Jo patiesi, vai tad Tu neesi mani radījis un darījis, ka esmu atšķirīgs no zvēriem laukā un putniem gaisā? Tu esi mani darījis gudrāku par tiem un tomēr es maldījos tumšās un slidenās vietās un neatradu Dievu savai sirdij; es šķērsoju jūru, es biju neuzticības un izmisuma pilns. Mana māte tajā laikā, savas ticības stiprināta, ieradās pie manis pāri jūrai un zemei, visās nelaimēs juzdamās droša Tevī. Jo jūras vētrā viņa mierināja pat jūrniekus.. Viņa atrada mani lielās briesmās, jo biju izmisis vai jelkad atradīšu patiesību. Tad pavēstīju viņai, ka esmu izstājies no Manihejiešu [sektas], bet neesmu arī īstens kristietis. Viņa nelēca no prieka it kā dzirdētu ko negaidītu. Tomēr viņa bija nomierināta savās bēdās, jo bija mani apraudājusi kā mirušu. Viņa bija nesusi mani savu domu zārkā, lai Tu [Kungs] varētu sacīt atraitnes dēlam: ‘Jaunekli, es tev saku, celies augšā!’ un viņš varētu atdzīvoties un sākt runāt. Un Tu atdotu dēlu viņa mātei. Viņas sirds bija mierīga, kad viņa dzirdēja, ka tik lielā mērā ir piepildījies tas, ko viņa ik dienu ar asarām bija lūgusi. Ka es, lai arī vēl neaptverdams patiesību, biju glābts no maldiem. Jā, viņa bija droša, ka Tu [Kungs], kas esi apsolījis visu, dosi arī atlikušo. Viņa pavisam mierīgi un paļāvības pilna man atbildēja, ka ticējusi Kristum, ka pirms viņa šķirsies no šīs dzīves, viņa redzēs mani kā īstenu ticīgo. Un tik vien viņa man pasacīja. Bet Tev. Uz Tevi, ak žēlastības Avots, viņa vērsās vēl biežāk [kā iepriekš] izplūzdama lūgšanās un asarās, lai Tu pasteidzinātu savu palīdzību un apgaismotu manu tumsu. Un viņa pat vēl centīgāk [kā agrāk] steidzās uz baznīcu un kāri tvēra [mācītāja] Ambrozija vārdus.. Jo viņa mīlēja šo vīru kā Dieva eņģeli, zinādama, ka caur [Ambroziju] biju [ticis vaļa no maldiem].” (St. Augustin Confessions or Aur. Augustin, book VI, 1:1)
Ko tad dzirdēja baznīcā, mūsu ticības māsa Monika, kura bija sapratusi, kas ir vērtīgāks par veselību un dzīvību. Ko sludināja Ambrozijs mātei, kura apraudāja dēla garīgo nāvi? Mātei, kura nepriecājās par dēla panākumiem, netīksminājās par viņa turību, nelepojās ar viņa izglītību, bet raudāja viņa maldu ticības dēļ? Ko teica mācītājs mātei, kas nelūdza veselību un garu mūžu, bet atbrīvošanu no grēkiem un Kristus patiesību? Lūk, ko sacīja Ambrozijs, kurš spēja pārliecināt pat augsti izglītoto, gudro, bet izlaidīgo jaunekli Augustīnu.
Nolasīšu jums mācītāja Ambrozija sprediķa citātu, kas runā par šodien dzirdēto Rakstu vietu: “Lai Baznīca, mūsu Māte, raud par tevi, un nomazgā tavas vainas ar savām asarām; lai Kristus redz tevi raudam un saka: ‘Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.’ Tas Viņu iepriecina, ka daudzi aizlūdz par vienu. Arī evaņģēlijā atraitnes asaru aizkustināts, jo daudzi raudāja par viņu, Kristus atmodināja viņas dēlu.. Viņš piedeva arī Pēterim, jo tas rūgti raudāja. Un ja tu rūgti raudi, Kristus uzlūkos tevi un tava vaina tevi atstās. Jo sāpes uzveic prieku par ļaunumu un baudu par grēku. Kamēr mēs sērojam par pagātnes grēkiem mēs aizveram durvis nākamajiem; un mūsu vainas lāsts kļūst it kā būtu ceļš uz nevainību.” (St. Ambrose Concerning Repentance, book II; 10:92)

Kristus patiesi glāba no slimībām un no nāves. Lai atklātu mums, ka Viņam ir vara to darīt. Ka Viņam nav kā pravietim Elijam jālūdzas, bet Viņš var pavēlēt. Un nāve ir spiesta paklausīt. Un ne tikai nāve un slimības, bet arī mūsu grēki Viņam paklausa. To Viņš mums rādija, kad Viņš dziedināja un piedeva. Ka nevienam grēkam un pat pašai nāvei nav lielāka vara kā Viņam. Ka cilvēks grēkā ir tāds pats kā mirušais zārkā. Ka ne nāve vai slimības, bet mūsu grēki mūs šķir no Dieva mīlestības.
Vēl tikai viens jautājums. Kā Kristus uzvarēja nāvi? Ar saviem vārdiem. Viņš pavēlēja, un tas notika. Viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” un mirušais cēlās. Viņš sacīja: “Lācar nāc ārā!” (Jņ. 11:43) un Lācars dzīvs iznāca no kapa. Kristus teica: “Meitiņ, celies augšā!” (Lk.8:54) un viņa tūdaļ atdzīvojās. Kristus vārdiem pakļaujas pat nāve. Tie ir Kristus vārdi, ko šodien dzirdējām pēc grēksūdzes: “Tavi grēki tev piedoti” (Mt. 9:2) Un cilvēku grēki atkāpjas un Viņam paklausa. Tie ir Kristus vārdi, ko dzirdēsiet pēc sakramenta “Ej ar mieru.” (Mk.5:34) Jo Kristus ir sacījis: “savu mieru es jums dodu; jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas” (Jņ. 14:27) Un visas sirdis viņam paklausa.

Ko lai mēs sakām? Vai lai secinām līdz ar brīnuma aculieciniekiem: “Dievs savus ļaudis ir uzlūkojis”? Jā! Pat vēl vairāk– jo grieķu valodā šis vārds nozīmē ne tikai “uzlūkojis,” bet arī, ka Dievs savus ļaudis ir apciemojis lai palīdzētu; ka Dievs pieskata un rūpējas par savējiem. AMEN
 Iesūtīts: 2007.04.28 23:16
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »