ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
17.10.1999, 21. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

MAT. 22: 15–22 (JES. 45: 1–7)

15 Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. 16 Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. 17 Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?" 18 Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: "Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? 19 Parādait Man nodevu naudu." Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. 20 Un Viņš sacīja tiem: "Kā attēls šis un uzraksts?" 21 Tie sacīja: "Ķeizara." Tad Viņš tiem teica: "Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder." 22 Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.

BAZNĪCA UN VALSTS

(1. no 3 sprediķiem)

Nesen dzirdēju interviju ar Cilvēktiesību biroja vadītāju Olafu Brūveru. Viņam tika uzdots arī jautājums par homoseksuālistiem. Viņš atbildēja, ka kalpodams kā valsts ierēdnis viņš uz lietām skatās citādāk, nekā tad, kad ir baznīcā. Abas šīs nostājas viena otru neietekmējot, un, ka Brūvera kungs nepiekrītot mūsu Arhibīskapam, kas homoseksuālismu publiski– laikrakstā “Diena,” sauc par grēku. Baznīcas vērtējums esot viens, un valsts– pavisam kas cits. Vai jūs tam piekrītat?
Šīsdienas jautājums– Baznīca un Valsts. Vai šīs divas valstības ir pilnīgi nesaistītas? Kas starp tām ir atšķirīgs un kas kopīgs? Un galu galā– kā tad, lai mēs atbildam, par šo pašu homoseksuālismu un līdzīgiem valsts likumiem?
Pirmkārt, ir skaidrs, ka Baznīca no Valsts ir šķirta. Jo Kristus ir sacījis: “dodiet ķeizaram ķeizara un Dievam Dieva.” Tātad mēs dzīvojam it kā divās valstībās. Tās nesajaukdami un neapvienodami. Kā to trāpīgi ir raksturojis Luters: “Baznīcas kalpošanas darbs un gods ir darīt īstus svētos no grēciniekiem, dzīvas dvēseles no mirušām, glābtas no pazudušām, darīt Dieva bērnus no velna kalpiem. Tāpat arī laicīgās valdības darbs un gods ir darīt cilvēciskas būtnes no mežonīgiem zvēriem un pasargāt cilvēciskās būtnes no pārvēršanās par mežonīgiem zvēriem.”

Atšķirība ir arī tajā ar ko šīs divas valstības valda. Valsts lieto likumus, baznīca Dieva vardu. Valsts varu vienā vārdā var saukt “zobena vara.” Valstij nav tiesību lietot evaņģēlija piedošanu pārkāpējiem. Tie tai ir jāsoda un jāpārmāca. Tā valsts kalpo, kā Dieva instruments pasargāt savus pilsoņus no grēkiem. Kā ir rakstīts Rom. 13: “Tu negribi bīties no valsts varas?– labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi viņas uzslavu, jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu.”

Baznīca savukārt lieto Dieva vārdu. Tai nav uzticēta zobena, bet gan “vārda vara.” Baznīcas pienākums ir sludināt vārdu, kā ir rakstīts “laikā un nelaikā.” (2.Tim.4:2). Baznīca valda tikai ar vārdu, ko Jāņa atklāsmes grāmatā dēvē par “mutes zobenu” (Atkl.19:15,21). Viena vara nevalda pār otru, bet kā Kristus mācībā šodien– jādod katram, kas piederas. Tādēļ baznīca neaizliedz iet armijā, balsot par valdību, zvērēt vai pildīt citus laicīgos pilsoņa pienākumus.
No otras puses, baznīca un valsts ir saistītas. Kā teikts mūsu baznīcas Augsburgas Ticības Apliecībā (XVI. art.): “Evaņģēlijs tomēr neatceļ valsti un dzīves saimniecisko vadīšanu, bet jo īpaši pavēl tās saglabāt, kā Dieva iekārtojumus un tādos iekārtojumos parādīt mīlestību. Tātad– kristiešiem pienākas paklausīt savām valdībām un likumiem, ja vien tie nepavēl darīt grēku,– tad katrā ziņā “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Ap.D.5:29)” Baznīcas pienākums pret valsti ir rādīt cilvēkiem ceļu uz Dieva žēlastību. Tas nozīmē savu grēku un pārkāpumu atzīšanu un nolikšanu. Tādēļ, ja valsts dara vai atbalsta grēku, tas ir baznīcas pienākums cilvēkus brīdināt. Brīdināt, ka valsts riskē zaudēt Dieva svētību tagad un mūžīgi. Valsts pienākums pret baznīcu ir nodrošināt tās pilsoņiem ticības brīvību, un tos sargāt pret uzbrucējiem un laupītājiem, kā laicīgiem, tā garīgiem. Valsts nevar pavēlēt kādam ticēt, bet tai ir pienākums atturēt no maldu un nepatiesības sludināšanas. Mēs protams varam vaicāt, kā valsts pilda šo uzdevumu, ja mūsu valstī ir jau reģistrētas ap 50 !! jaunās sektas. Kur ir cilvēktiesību birojs, kad tiek pārkāptas mūsu bērnu tiesības un sektu vervētāji drīkst nesodīti rosīties arī skolu tuvumā?
Bet, kura no abām tad ir galvenā? Frederiks Lielais, Prūsijas valdnieks mēdza apciemot savas zemes skolas. Vienā tādā vizītē viņš pieaicināja mazu meitenīti. Parādījis tai akmeni, vaicāja: “Kādai valstībai pieder šis akmens?” “Minerālu valstībai,” ātri sekoja atbilde. “Un kādai valstībai pieder šis ābols?” “Augu valstībai.” Tad viņš norādīja uz zirgu, vaicādams par tā klasi. “Tas pieder dzīvnieku valstībai,” sacīja meitene. Tad, pēc nelielas pauzes, karalis prasījis: “Un kādai valstībai piederu es?” Nu meitene vilcinājās... Beigās viņa atbildēja: “Jūs piederat Dieva valstībai.” Karalis bija ļoti aizkustināts par šādu negaidītu atbildi. Viņš teica meitenītei: “Lūdz Dievu, ka es varētu būt šāda goda cienīgs.” Mēs– baznīca, lūdzam par šīs pasaules varenajiem, kas taču Dieva priekšā ir tikai pīšļi.
Un mēs– Latvijas baznīca, varam lepoties ar savu Arhibīskapu. Mūsu iknedēļas lūgšanas par viņu ir uzklausītas. Mūsu arhibīskaps skaidri parāda, kādēļ esam sūtīti pasaulē. Ka mēs esam galvenokārt sūtīti kā patiesības vēstneši. Arī mēs ikviens, tāpat kā mūsu arhibīskaps, esam aicināti ar vārdu, ne ar ieročiem, aizstāvēt patiesību. Un neklusēt, ja grēks tiek darīts par normu, ja valsts grib legalizēt homoseksuālismu, abortus vai kāda cita baušļa pārkāpšanu.
Bet kā ir ar tiem nodokļiem? Jo tieši to jautāja Kristum farizeji: “Vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas, vai nē?” Dieva vārds māca, ka nodokļi ir mūsu pašu dēļ. Un mums nav uzticēts pašiem izlemt, vai to gribam vai nē, un vai valdība ir mūsu nodokļu cienīga vai nav. Ja esam šajā valstī, tad dzīvojam pēc tās likumiem. Ja ir iespēja likumīgi tos nemaksāt, tā ir viena lieta; bet, ja nav, tad jāmaksā vien ir. Jo, mēs esam kristieši taču ne tikai baznīcā, bet tādi paliekam arī laicīgajā dzīvē un darbā. Armijā vai biznesā, tiesas zālē vai klases priekšā, lauku darbos vai rūpnīcā, itin visur mēs esam un paliekam kristieši.

Noslēgumā gribu sacīt tikai vienu– Lūk, kādas varenas kalpones Augstais Dievs tev ir devis. Valsti un Baznīcu. Tās tiešām ir kalpones, kas mūs sargā no grēka, un dāvā mūžīgu dzīvību. Par to, kāda ir Dieva baznīca, nākošajā svētdienā. Šoreiz, lai atceramies, kas ir teikts Dieva vārdā– ka valsts vara nevis apspiež, vai apgrūtina, bet: “ir Dieva kalpone tevis labā” AMEN


 
 Iesūtīts: 2007.04.28 20:43
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »