24.10.1999, 22. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

1. KOR. 12: 12–14, 24–27 (JĀŅA 15: 7–12)

12 Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. 13 Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu. 14 Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem.(..) 24 Bet Dievs miesu ir tā sastādījis, ka mazāk cienītam loceklim piešķīris lielāku cieņu, 25 lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu. 26 Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi. 27 Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.

BAZNĪCA– KRISTUS MIESA

(2. no 3 sprediķiem)


Pirms trim dienām saņēmu aicinājumu uz bērēm. Kad apvaicājos par mirušā draudzi, saņēmu atbildi, ka viņš bijis ticīgs, vienīgi uz baznīcu neesot gājis. Taisnība jau ir– pati iešana uz baznīcu nevienu nevar glābt, bet piederība draudzei gan. Pareizāk nevis draudzes piederība kādam dod ticību, bet gan tas, kurš ir ticīgs, nevar nepiederēt draudzei. Kā par to šodien pārliecināsimies.
Pagājušo svētdien mēs pārdomājām Baznīcas un Valsts attiecības. Šajā reizē iedziļināsimies jautājumā, kas ir patiesa Kristus Baznīca. Ko mums katram dod un ko no mums prasa piederība Kristus baznīcai?
Viens no pazīstamākajiem salīdzinājumiem Rakstos ir tas, ka Baznīca tiek salīdzināta ar miesu, kur Kristus “ir savas miesas, proti draudzes galva” (Kol.1:18) Šajā kontekstā interesants ir sakāmvārds, ko attiecina uz vientuļu cilvēku. “Tas ir viens kā pirksts pasaulē.” Tas, šķiet, ir teikts pacelto rādītājpirkstu, kas arī nozīmē ciparu viens. Ja attiecinām šo sakāmvārdu uz ticīgu cilvēku, varam saskatīt pretrunu. Pirksts viens pats, bez pārējās miesas necik ilgi nevar pastāvēt. Kā miesas loceklis nevar būt par sevi, tā ticīgs cilvēks nevar būt bez draudzes. Ticīgs cilvēks nevar būt: “viens kā pirksts pasaulē.” “Jo mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu” rakstīts 1. Korintiešu vēstulē. Mēs visi esam darīti par vienas miesas– vienas baznīcas locekļiem. Ne paši to veidojuši, bet Dieva Gars, dāvādams mums ticību, ir mūs izveidojis par draudzi.

Draudze tātad ir kā dzīvs organisms. Paraudzīsimies, kāds tad ir mūsu ķermenis. Ja es jums pastieptu roku sveicienam, kā jūs to atņemtu? Parādiet lūdzu kā jūs atņemtu sveicienu! “Labdien.” Jūs visi pastiepāt pretim labo roku! Nevienam neienāca prātā pastiept kreiso, tā sakot– vienlīdzības dēļ. Vai tāpēc kreisā ir mazāk svarīga? Nē, abas rokas ir vienlīdz svarīgas. Pamēģiniet kaut vai nogriezt maizi tikai ar labo roku. Un ievērojiet, dārgo rokas pulksteni mēs uzticam tieši kreisajai rokai. Dievs mūsu miesu ir tā radījis, ka visi locekļi un orgāni ir vienlīdz svarīgi. Vēders dod spēku rokām, un rokas dod barību vēderam; plaušas dod skābekli muskuļiem, un muskuļi kustina plaušas; šādiem piemēriem nav gala. Katrs, pat vismazākais mūsu miesas loceklis pilda kādu specifisku pienākumu miesā. Tāpat arī mēs visi savā draudzē esam svarīgi un pildām kādu svarīgu uzdevumu. Gan garīgu– lūgšanās, aizlūgšanās, ticības liecināšanā, kopīgās slavas dziesmās; gan arī praktisku– naudas ziedojumi, palīdzība, draudzes darbi.
Un, ja es nepildu savu uzdevumu, to ir spiests darīt kāds cits. Kā ir rakstīts “lai locekļi saticīgi gādātu cits par citu.” Pavērojiet mūsu organismu. Kas notiek, ja miesai ir kāda vaina. Piemēram, ja cilvēks ir neredzīgs– viņa pirksti uzņemas acu funkcijas; ja cilvēks ir nedzirdīgs– viņa acis uzņemas ausu uzdevumu un lasa no otra lūpām, ko tas saka; tāpat mēmam cilvēkam žesti un pieskārieni runā mutes vietā. Tas parādās arī mūsu draudzēs tīri praktiski. Visas mūsu draudzes maksā ikgadējo draudzes piederības iemaksu konsistorijai. Tas tiek maksāts par katru draudzes locekli. Un, ja kāds no mums nenomaksā, tad citi ir spiesti maksāt viņa vietā, uzņemties viņa uzdevumu uz sevi.
Mēs draudzē viens ar otru esam saistīti. Cilvēka miesā nevienu locekli taču neārstē atdalot to no organisma. Tāpat arī draudzē, ja vienam ir grūti, citi cenšas palīdzēt, ja kādam viss ir kārtībā, mēs pateicamies un viens ar otru varam lepoties. Tādēļ nav jāvilcinās meklēt draudzes atbalstu un palīdzību. Reiz es kādā dievkalpojumā pamatīgi nosalu. Baznīcā bija kādi mīnus 5 grādi. Rokas bija kļuvušas gandrīz nejūtīgas. Dievkalpojuma beigās gāju atvadīties no draudzes. Draudze, kas bija sēdējusi ar cimdiem rokās, tagad tos vilka nost, lai atsveicinātos. Pirmos rokasspiedienus gandrīz nejutu. Bet tad, ar katru nākošo rokas spiedienu, manas rokas kļuva arvien siltākas. Līdz kamēr sasila pavisam. Un jo sirsnīgāks bija rokasspiediens, jo vairāk tas sildīja. To atceraties, kad atvadāties viens no otra arī šodien. Varbūt tavs siltums var palīdzēt otram. Varbūt tieši tava uzmanība ir nepieciešama, kādam no tavas draudzes locekļiem. Neaizejiet kā svešinieki, neatvadījušies, nepainteresējušies.
Bet miesa var būt slima. Interesanti– mūsu miesai daudz kaites var novērst vingrinājumi, pareizs uzturs un dzīvesveids. Un vai nav savdabīgs fakts, ka tieši tam orgānam, kas ir aktīvs tiek vairāk skābekļa un uzturvielu. Manuprāt arī mūsu ticībā ir tāpat, ja esam aktīvi, nevis bezdarbīgi, mums tiek dots vairāk ticības spēka. Ja uznāk rūgtums un ticības šaubas, tad der parūpēties, par kādu citu cilvēku un ticības stiprinājums ilgi nebūs jāgaida. Ja tu šaubies par Dieva labvēlību, parādi to otram. Ja nejūti Kristus palīdzību, palīdzi citam. Un ticības spēks tev pieplūdīs līdzīgi kā asinis ķermeņa muskulim, kad tas darbojas.

Pareizāk– caur tevi šis spēks plūdīs uz otru cilvēku. Padomājiet, kas notiek mūsu organismā, kad gribam pasniegt roku palīdzībai. Vispirms galva izlemj un dod pavēli rokai. Lai nodrošinātu rokas kustību, muskulim tiek piepludināts vairāk asiņu. Un roka, lai arī ne vienmēr spēj to, ko vēlas galva, vienmēr paklausa un kustas. Un jo vairāk kustas, jo stiprāka tā kļūst.
Lūk, draudzes galva– Kristus, ir pavēlējis: “Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis.” Un Kristus, draudzes galva, nodrošina spēku. Kā? Mūsu Augsburgas ticības apliecībā teikts (V art.): “Jo caur vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas ceļ ticību. Tas darbojas.. tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju, proti, ka Dievs taisno ne nopelnu dēļ, bet Kristus dēļ tos, kas tic, ka tie žēlastībā ir pieņemti.” Tā katrs no mums, kas esam Viņa miesas locekļi, esam saņēmuši gan pavēli, gan stiprinājumu. Mums atliek tikai kustēties un palīdzēt apkārtējiem un uzturēt savu draudzi. Par to, kā tieši katrs loceklis var saņemt palīdzību un spēku no draudzes galvas dzirdēsiet nākošajā svētdienā.
Ir kāda sena leģenda par virsmuitnieku Caķeju (Lk.19). Kas sava īsā auguma dēļ bija uzkāpis kokā, lai redzētu Jēzu, kurš uzņēma Jēzu savā namā un savā sirdī. Pēc tam viņš katru rītu jau agri uz kādu laiciņu pazudis no mājām. Pēc kādiem mēnešiem viņa sieva kļuva aizdomīga. Kādu rītu tā izlēma Caķeju izsekot un devās viņam pa pēdām. Pie pilsētas akas viņa redzēja, kā vīrs piesmeļ krūku ar ūdeni un nes to prom. Iznes krūku aiz pilsētas mūriem pie kāda vīģes koka. Tur, nolicis krūku zemē viņš notīrīja visu, kas bija sabiris zem koka. Tad paņēmis krūku izlēja visu ūdeni uz koka saknēm. Pēc tam maigi piekļāvies kokam Caķejs stāvējis tur kādu brīdi, ar tādu izskatu it kā atcerētos ko brīnišķīgu. Nu izbrīnītā sieva vairs nevarēja izturēt un gāja viņam klāt. “Caķej, ko tu šeit dari?” “Mana dārgā, šis ir tas koks, kas palīdzēja man redzēt Kristu.” Lielākajai daļai no mums tā ir baznīca, kas ir palīdzējusi redzēt Kristu. Un kopš Caķeja laikiem cilvēki ir kopuši un kalpojuši savām draudzēm, ļaudami savai mīlestībai plūst uz to un caur to. AMEN