31.10.1999, Reformācijas svētkos

JĀŅA 15: 7–12 (Efez. 4:15–16)

7 Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks. 8 Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem. 9 Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā! 10 Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā. 11 To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. 12 Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.

KRISTUS– DRAUDZES GALVA

(3. no 3 sprediķiem)

1517. gada 31. oktobrī jaunais mūks Mārtiņš Luters pie Vitenbergas baznīcas sienas pienagloja apsūdzības tēzes pret grēku atlaižu pārdošanu un atkāpšanos no Dieva patiesības. Tradicionāli ir iegājies šo dienu svinēt kā reformācijas, jeb ticības atjaunošanas svētkus. Uz šiem svētkiem esam pulcējušies arī šodien.
Un katru gadu no jauna mēs vaicājam, kas tad ir reformācija? Mēs varam pamatoti jautāt, vai tā ir atbrīvošanās? Kā to ir secinājuši daži mūsu teologi, apšaubīdami vai Raksti ir Dieva vārds. Mēs varam jautāt, vai reformācija ir atdalīšanās no Baznīcas, kā to vēl ne tik sen parādīja četri mūsu baznīcas teologi. Vai varbūt reformācija ir visa tradicionālā atmešana, kā uzskata daži no baptistiem? Mēs šogad atkal vaicājam, kas ir reformācija? Pirms gada es teicu, ka patiesā reformācija cilvēkam sākas no iekšienes, šogad– kā šī iekšējā reformācija izpaužas uz āru, vārdos un darbos.

Meksikas prezidents (Porfirio Diaz) reiz izsaucies: “Nabaga Meksika, tik tālu no Dieva un tik tuvu Amerikai.” Šajā sāpju pilnajā teikumā parādās visas pasaules sāpes. Ne jau tikai ar Ameriku. Ar visu balto cilvēku rasi. Vai ir pasaulē vieta, kur balto rasi mīl? Baidās, apbrīno, atdarina, to jā. Bet vai mīl... No Āfrikas joprojām vairāk bagātību izved, nekā ieved. Patiesībā uz melnādaino nabadzības rēķina iedzīvojās baltie. Tie aizbrauca uz šo kontinentu ar Dieva vārdu uz lūpām, un to pakļāva, un tur to nabadzībā. Lai cenas būtu lētas. Amerika. Nebija vajadzīgs sarkanādaino darbs, bet viņu zeme. Un atkal Dievu piesaukdami baltie brauca un kāva. Ne tikai indiāņus, bet arī lopus un visu dabu. Kāva bez vajadzības. Kāva simtus, kāva tūkstošus. Un vai tad šī nebeidzamā iedzīvošanās kāre ir tikai uz citu rasu rēķina? Atcerēsimies mūsu, lībiešu un kuršu, cilšu likteni pirms 800 gadiem. Un atkal jau ar krustu rokās un Dieva vārdu mutē tika pakļauta zeme un tautas. Problēma nav tā, ka ļaundari piesauc Dievu. Problēma ir tā, ka Baznīca uz to visu tikai klusēdama noskatījās. Vēl vairāk tā ne tikai neiebilda, bet pat svētīja šos milzīgos grēka darbus.
Bet Dievs to visu taču redz! Dievs to visu taču nav aizmirsis! Un vēl šodien visās debess pusēs ir tautas, kas gaida uz baltās rases sabrukumu. Kas gaida šai rasei taisnīgu tiesu. Visa samaitātā daba, izskaustās sugas un pieķēzītās jūras to gaida. Un viņu nopūtas ceļas pret debesīm. Gribi zināt, kas ir reformācija? Tā ir cerība uz izdzīvošanu. Tā ir cerība, ka Dievs atliks savas taisnīgās dusmas mūsu rasei. Ka Viņš būs pacietīgs.
Mums visiem ir jālūdz, lai Dievs ļauj, ka mūsu atjaunošanās ir pietiekama! Kungs, dari to pietiekamu! Palīdzi, ka mēs neesam tādi, kas ar Tavu vārdu uz lūpām dodas kalpot savām iekārēm! Kungs, glāb savu Baznīcu! Jo tieši reformācijas laikā ļaudis visās malās cēlās un teica: Pietiek! Cik ilgi var piesaukt Dievu svētīt grēku? Cik ilgi Baznīcas galva būs mantkārība un māņticība? Jo visa Baznīca– Dieva tauta, bija tāda, kā apraksta Jeremija: “Pravieši sludina melus, un priesteri iet ar tiem roku rokā, un manai tautai tas patīk!” (5:31) Baznīca, kā bezgalvaina miesa, lūdza Dievu, un Viņš atbildēja. Viņš teica: Es esmu Baznīcas galva, un šis ir mans vārds! Dievs tomēr deva Baznīcai reformāciju. Notika kā rakstīts: “Jums visa atklāsme kļuvusi it kā par saturu aizzīmogotā grāmatā, ko sniedz lasīt pratējam un saka: ‘Lasi to!’– Un viņš atbild: ‘es nevaru to lasīt, jo tā ir aizzīmogota!’ Vēl tas Kungs ir sacījis: ‘Tādēļ, ka šī tauta Man tuvojas tikai ar savu muti un Mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no Manis, un viņu bijība manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža, Tad Es joprojām apiešos ar šo tautu brīnišķīgā un neparastā veidā, tā, ka viņas gudro gudrība būs apkaunota un prātīgo saprāts būs galīgi aptumšots.’ Tanī dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus, un aklo acis varēs raudzīties ārā no krēslas un tumsas.” (Jes.29:11,13–14,18) Un Dievs tas Kungs teica visiem gan apspiestajiem, gan apspiedējiem; gan mantkārīgajiem, gan paverdzinātajiem: “Meklējiet tā Kunga grāmatā un lasiet: tur nekā netrūkst no sacītā, jo tā Kunga mute pavēlēja, un Viņa Gars to veicis.” (Jes. 34:16)
Caur Luteru un viņa darba biedriem Dievs atdeva Baznīcai un visai pasaulei izdzīvošanas cerību. Cilvēcei tika dota jauna elpa. Lai arī mūsu laikabiedrs, rakstnieks Keillor raksta: “Senāk cilvēce bija iespēja sasniegumiem, un tagad tā ir problēma ko pārvarēt” (The Book of Guys) Reformācija tomēr deva jaunu elpu. Notika tā it kā cilvēks ilgāku laiku neelpojis, pēkšņi iznirst no tumšās dzelmes un skaļi un aizgūtnēm ieelpo. Un cilvēces ieelpa bija Dieva vārds. Tas tika tulkots visās valodās. Tas kļuva līdzīgs skābeklim, ko elpo visi, melnie un baltie, sarkanādainie un tumšādainie. Cilvēks ieelpoja Dieva patiesību. Un viņa izelpa bija... lūgšana. Jo ikviens nu varēja izlasīt Jēzus vārdus: “Ja jūs paliekat manī un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat,– tas jums notiks.” (Jņ. 15:7) Lūk, kas ir reformācija– iespēja elpot; ieelpot vārdu un izelpot lūgšanu. Un šī elpa deva cerību. Arī balto rasei.
Reformācija atdeva Baznīcai tās galvu– Kristu. Kristus miesas locekļi vairs nebija kā notirpuši, kad viena roka kustina otru. Kristus miesa saņēma skābekli pietiekami. Tika atjaunota miesas saite ar tās Galvu. Tika dots Dieva vārds. Kopā ar tās galvu, Baznīcai tika dota jauna iespēja. Iespēja visās lietās pieaugt Viņā, kas ir tās galva, proti Kristus. (Ef. 4:15) Kā? Kļūstot arvien pilnīgāka mīlestībā (4:16). Lūk, pavisam praktisks reformācijas devums. Luters bieži atkārtoja, ka teologam ir jāstudē Bībele grieķu valodā. Kā lai izskaidro šodien dzirdēto Kristus likumu: “Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis.” (Jņ. 15:12) Šim bauslim ir daudz skaidrojumu. Vieni saka, ka tas nozīmē klausīt Kristum, otri– just patiku un mīlēt cilvēci, vēl citi– rūpēties par otra cilvēka vajadzībām. Bet kā šī pavēle skan grieķiski?, mēs jautājam pēc Reformācijas. Un izrādās, ka grieķu valodā mīlestībai ir vairāki vārdi. Ir vārds fili’a : kas nozīmē mīlestības un pieķeršanās jūtas, kas balstās savstarpējās attiecībās; un ir vārds aga’pē : kas nozīmē mīlestība, kas balstīta patiesā cieņā un augstā novērtējumā. Lai arī šie vārdi ir ļoti līdzīgi pēc nozīmes, un Kristus trīs reizes vaicādams Pēterim “Vai tu mani mīli?” (Jņ.21:15–17) lietoja abus šos vārdus. Mēs tomēr varam pamanīt, ka tur, kur ir pavēle mīlēt, Viņš vienmēr lieto tikai vienu no tiem: aga’pē. Šis fakts mums ļauj itin droši secināt, ka Baznīcas Galvas dotā pavēle nenozīmē, ka ir pavēlētas sajūtas. Bet tas nozīmē, ka kristīgā mīlestība ir balstīta patiesā cieņā un otra cilvēka augstvērtīgumā. Ne patikšana, bet pazemība ir pavēlēta. Lūk piemērs– Reformācija praksē.

Un ticības atjaunošana nav globāla. Tā nav Baznīcas vadītāju lieta. Reformācija ir svētki mums katram. Katru reizi, kad atveram Bībeli, katru reizi, kad sakām lūgšanu, mēs svinam reformāciju. Un šī atjaunošanās nebeidzas. Joprojām ir cilvēki, kas baznīcu uzskata par tālu ēku, uz kuru varbūt varēs atnākt, ja laika apstākļi un miegs atļaus. Kas Bībeles studēšanu redz, kā ko nevajadzīgu, kas pēc darba dienas ir grūti izdarāms. Kas dievkalpojumu uzskata kā piedevu pēc darba nedēļas. Mums visiem reformācija turpinās. Mums visiem, ja gribam būt vienas miesas locekļi, ir jāsaņem elpa no galvas. Ik dienu iesākdami ar garīgu ieelpu un izelpu. Ar Bībeles lasīšanu un lūgšanu. Tur labi var noderēt Baznīcas gadagrāmata, kas katrai dienai iesaka savu Rakstu vietu. Labi var noderēt, ja mācamies Rakstu vietu vai lūgšanas dziesmu no galvas, un varam to atkārtot arī dienas laikā. Elpot arī biežāk. Sāciet savu reformāciju un nepametiet to, jo tieši tā Tavas draudzes Galva dod spēku un veselību tev, savas miesas loceklim. Jo ir rakstīts: “Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīga saitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā” (Ef.4:16) Un mēs zinām: “mīlestībā,” tas ir aga’pē. Tātad pazemībā un cieņā pret savu tuvāko; bez iekāres, bez pārdarījumiem, bet nesot reformāciju katram. Nesot jaunu elpu. AMEN