Ir Reformācijas laiks.

"No ticības taisnais dzīvos." (Rom.1:17)

31. oktobrī tiek svinēti Reformācijas diena vai Ticības atjaunošanas svētki! Evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturē šo dienu uzlūko kā svarīgāko – kā dzimšanas dienu. Mēs atskatāmies uz 1517. gada 31.oktobri, kad visu svēto dienas rītā augustīniešu baznīcas mūks Mārtiņš Luters pie Vitenbergas baznīcas durvīm piesita savas 95.tēzes ar kurām aicināja baznīcas skolotājus un vadītājus uz diskusiju par tiem paradumiem un tradīcijām (indulgenču jeb grēku atlaižu tirgošana), kas baznīcu bija piepildījušas un bija nostājušās līdzās Kristum un arī Viņam priekšā.  Šie āmura klaudzieni agrā rudens rīta stundā skaļi atbalsojās Vitenbergas ielās, vēlāk Romā un arī visā Eiropā. Toreiz tas bija tikai ievads, kas turpinājumā kļuva par to ko šodien sauc par Reformāciju. 

No vienas puses mēs pieminam mūsu ticības tēva Mārtiņa Lutera drosmi un pastāvību ar ko viņš pastāvēja gan ķeizara, gan pāvesta gan arī visas valsts sapulces priekšā. Pat nāve viņu nebiedēja. Apbrīnojams cilvēks! Tomēr Reformāciju uzlūkot vienīgi caur Luteru nebūtu gluži pareizi. Arī pats Luters rakstīja, ka Reformācijas autors ir pats Dievs. Luters bija Dieva svētīts un cilvēcei dāvināts. Tas bija Dieva darbs, caur vienu cilvēku – neko līdzīgu nevarētu paveikt šodien neviens – kaut tie būtu 200 pasaules gudrākie un bagātākie cilvēki – nesanāks. Lasot Reformācijas vēsturi, visiem notikumiem un cilvēkiem pāri var redzēt Dieva svētījošo roku. Un ir pamats par to runāt un apbrīnot.

Un mēs jautājam šodien, kāds tam ir sakars ar šodienu un mani? Ja mēs Reformāciju aplūkosim tik vien kā apbrīnojamu vēsturisku notikumu un neko nesaņemtu no tā šodien sev, tad tas izskatītos pēc tā, kad vectētiņš mazbērniem kārtējo reizi stāsta savus piedzīvojumus, bet bērni žāvājoties paklausībā klausās un nevar vien sagaidīt kad stāstījums beigsies.

Luters un Reformācijas atstātais mantojums ir dzīvs un dārgs joprojām arī šodien. Jā bet kam? Ikvienam grēciniekam Baznīcā visā plašajā pasaulē, ikvienam, kuram tāpat kā Luteram, dvēselē ir nemiers, bailes varenā, dusmīgā taisnības Dieva priekšā, kur viņš redz sevi kā grēcīgu, necienīgu un Dieva tiesai pakļautu.  Reformācija ir diena, kad Dievs atkal un no jauna atgādina un “nospodrina” lielāko prieka Vēsti kāda jebkad ir pasludināta šajā pasaulē – Evaņģēlijs.  Šo vēsti pirmo reizi Dievs apsolīja toreiz Ēdenes dārzā tūlīt pēc vislielākās traģēdijas, kāda jebkad šai pasaulē ir notikusi – grēkā krišanas. Dievs sacīja čūskai: "Tas (Kristus) tev sadragās galvu, bet tu Viņam iekodīsi papēdī." (1.Moz.3) Izraidītie cilvēki no Ēdenes dārza, kopš šīs dienas sāka gaidīt, kad reiz piepildīsies šis Dieva Apslolījums. Savus dievnamus tie cēla virzienā uz austrumiem, kur palika zaudētais dārzs. (1Moz.3) Visa Vecā derība ir cilvēka gaidīšana uz šī apsolītā Glābēja atnākšanu, kurš sadragās velnam galvu. Un tas notika – apsolījums piepildījās, kad Lieldienu rītā eņģeļi sievām, kas bija nākušas apraudzīt Jēzus kapa vietu, sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.”(Lk.24) Velns, nāve un grēks ir uzvarēts. Vārti uz Debesu valstību ir atkal atvērti, Dievs ir atnācis pie cilvēkiem un paliek ar mums līdz mūsu dzīves un pasaules galam. Ikvienam grēciniekam Jēzus ir atkal ir atvēris Paradīzes vārtus, atjaunojis mieru ar Dievu un dāvā mūžīgo dzīvošanu. No ticības šai vēstij tagad dzīvo ikviena satriekta grēcinieka sirds, kura tiek mierināta ar Kristus vārdiem: “Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” (Jņ.14) No ticības taisnais dzīvos! Vēlāk Luters to izteica īsajos teikumos: “Sola fide, sola gratia, sola Christi!”. – kas latviešu valodā, nozīmē – “Cilvēks tiek taisnots vienīgi žēlastībā un vienīgi caur ticību Kristum, neatkarīgi no bauslības darbiem!” 

"No ticības taisnais dzīvos." (Rom.1:17) Reformācija atjauno šo apustuļa rakstīto vārdu izšķirošo nozīmi, kas reizē atklāj Evaņģēlija vienkāršumu. Reformācijā toreiz, Dievs caur savu kalpu M.Luteru un joprojām šodien, noloba no šīs priecīgās vēsts visu lieko, kas to mēģina aizēnot vai aizvietot - visu to, kas to cenšas apņemt kā sausa un nedzīva čaula. Līdzīgi kā Jēzus reiz iztīrīja dievnamu no liekā, tā arī Reformācija joprojām atklāj un atgādina nabaga noskumušai un nobijušai dvēselei Pestītāju – Viņa žēlastību un mīlestību.

Nav pestīšana mums dota nevienā citā, kā Jēzū Kristū. Nav cita ceļa pa kuru iet un nav citu vārtu pa kuriem ieiet Paradīzē. Aiz šiem vārtiem paliek – visi cilvēku garīgie meklējumi ārpus Kristus, visi dvēseles saviļņojumi, sajūsmas un pārdzīvojumi. Paliek arī cilvēku gudrība un brīnumi. Šie vārti atveras vienīgi tam, kura novārgusī un izbiedētā dvēsele ilgās sauc pēc Kristus, meklē Viņa apžēlošanos.   Iesim pa šiem vārtiem, kuros ikviena grēcinieka satriektā sirds tiek mierināta ar Kristus vārdiem: "Nebīsties, tici vien!" (Mk.5) Uz to lai Dievs ir mūsu stiprā pils – kur savās dvēseles bēdās un bailēs varam glābties!

Vienīgi Kristus! Vienīgi žēlastība! Vienīgi ticība!

Svētīgu, mierpilnu un priecīgu mums šo Reformācijas laiku!

Mīlestībā Ilmārs

“ SAVU MIERU ES JUMS DODU”. (Jņ.14)

MEŽAPARKA DRAUDZES GARĪGĀ DZĪVE PĒC “ĀRKĀRTAS STĀVOKĻA”.

UZ ZEMES – “ĀRKĀRTAS STĀVOKLIS” – VAI ARĪ DEBESĪS?

 “Ārkārtas stāvoklis” – šie bieži dzirdētie vārdi mūsu zemē, tautā un Baznīcā, ļoti labi raksturo cik ļoti mainījās mūsu dzīve pēdējā laikā. Izmaiņas savā ikdienā piedzīvoja katrs cilvēks, sākot no visjaunākā līdz vecākajam. No daudzām ierastām un ikdienišķām lietām mums pēkšņi vajadzēja atteikties un kopā iet pretim “lielajam nezināmajam”. 

VAI SAKRITĪBA?

Lielākā daļa no “Ārkārtas situācijas” mūsu zemē sakrita ar Baznīcas gada SVĒTKU laiku pirms un pēc Lieldienām. Vispirms Kristus ciešanu piemiņas laiks (40 dienas pirms Lieldienām), tad Klusā nedēļa, Lieldienas, Debesbraukšanas diena (40 dienas pēc Lieldienām) un visbeidzot nesenie Vasarsvētki. Ir pagājuši Baznīcas lielie svētki un 9. jūnijā ir beidzās arī “Ārkārtas situācija”. Tā vien šķiet, ka tā nebija sakritība, bet drīzāk Dieva griba, lai līdzās šajā mūsu kopīgajā ciešanu ceļā, mēs skaidrāk ieraudzītu un dziļāk piedzīvotu Dievu. Ļoti cerams, ka šis jautājumiem un pārdomām bagātais posms, cilvēkus mūsu zemē mudinās vairāk meklēt Dievu un tos, kuri ir jau kopā ar Viņu – iemīlēs savu Kungu Jēzu Kristu vēl karstāk. ☺

PALDIES DIEVAM – VIENS SOLIS NOSTAIGĀTS!

Mūsu Baznīcā un draudzē, mēs kopā gājām cauri šim laikam, kuru Dievs ar Savu svēto ziņu ļāva mums piedzīvot. Šodien ar prieku un pateicību Dievam varam atskatīties atpakaļ uz šo gājumu.  Draudzes garīgā dzīve – Dieva kalpošana mūsu vidū nebija mitējusies. Vēl vairāk – tā kļuva intensīvāka un plašāka. Draudzes dievkalpojumi, ģimeņu bikts svētbrīži, mājapmeklējumi, svētbrīži mājās, rosība ap dievnama pagalmu, savstarpējā komunikācija, aizlūgšanas, attālinātie Iesvētes kursi un cilvēku slēpes pēc Dieva – tas viss prasīja no draudzes kalpotājiem vairāk laiku, pūļu un garīgā spēka. Paldies viņiem par to!!! Paldies Dievam, ka Viņš aicina un sūta kalpotājus, kuriem ir prieks un Dieva spēks kalpot šai laikā! ☺

KĀ TURPINĀSIM?

Valstī no 9. jūnija ir atcelti daudzi ierobežojumi, bet diemžēl tie ļoti maz ietekmē tās draudzes, kurām ir mazi dievnami. Mežaparka dievnams ir viens no mazākiem Latvijā, tāpēc turpmākajā draudzes garīgajā dzīvē maz kas var tikt mainīts.  Lai gan valstī ir palielināts pieļaujamo dalībnieku skaits pulcējoties, bet ir saglabāti 2m distance, kas ir jāievēro gan iekštelpās gan ārpus tām. 

DIEVKALPOJUMI

Lai draudze arī turpmāk varētu nodrošināt Dieva kalpošanu, baznīcēni tiek aicināti uz dievkalpojumiem:

TREŠDIENĀS: plkst. 19:00

SVĒTDIENĀS: plkst. 10:00

BĪBELES STUNDAS 

CETURTDIENĀS: plkst. 19:00 – 21:00

IESVĒTES KURSI:

TREŠDIENĀS PĒC DIEVKALPOJUMA

MĀCĪTĀJA PIEŅEMŠANA

TREŠDIENĀS PIRMS DIEVKALPOJUMA 

ĢIMENES VAI PRIVĀTS BIKTS SVĒTBRĪDIS

PIESAKIET TO PIE MĀCĪTĀJA T: 29 19 12 89

Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un 

Svētā Gara sadraudzība, lai ir ar mums visiem!

Mīlestībā mācītājs Ilmārs

Šogad, Otrajos Vasarsvētkos, mūsu Kungs un Pestītājs

savā priekšā mūžībā aizsauca savu meitu –

Mežaparka draudzes māsu Kristū 

DAGNIJU KAULIŅU

(1943. – 2023.)

ATVADU UN PATEICĪBAS SVĒTRUNA 

(saīsināta)

MŪŽA GĀJUMS …

Dagnija piedzima 1943.gada.28.janvārī vecāku Hermaņa un Martas Saulīšu ģimenē. (Vecākā māsa Silvija un jaunākais brālis Edvīns). Dzīve pēc kara lauku sētā nebija viegla. Dagnijai visu mūžu ļoti patika daba – bērnībā skriet pār pļavu, jūra, saule un pastaigas. 

Kad Dagnijai palika 18. gadi, mūžībā tika aizsaukta mamma un nu Dagnijai vajadzēja palīdzēt tētim audzināt mazāko brāli Edi. 23 gadu vecumā Dagnija izgāja pie vīra Pētera Kauliņa un pēc gada Dievs svētīja jauno ģimeni ar meitiņu Unu. Tālāk mūža ceļi veda ģimeni uz Ķekavu, tad uz lauku mājām “Lapsēnos” un visbeidzot uz RĪgu – pie meitas un Znota Dzintara – Vecdaugavā.

Skolas gados Dagnijas sapnis bija kļūt par skolotāju. Viņai patika un padevās internātā mazākiem palīdzēt mācībās. Tomēr ceļš uz darbu Dagniju veda Vecrīgas Doma kafejnīcā, kur Dagnija ar māsu strādāja par konditori. 

Ticības ceļi Dagnijai sākās bērnībā, kad vecāki nesa meitiņu pie altāra Kristībās. Mūža pilnbriedā Dagnija ar Pēteris savas garīgās mājas atrada Sesavas baznīcā, kurā nostiprinātja ticības pieredzi. Pārceļoties uz Rīgu, viņi abi tika atvesti un ievesti Mežaparka draudzē. Retas bija tās nedēļas nogales – svētdienas, kad Dagnija ar Pēteri nebija kopā ar savu Pestītāju un Ganu. Netraucēja nedz covid ierobežojumi, nedz slimības krusts – tas tikai abus vairāk tuvināja un stiprināja ticības paklausībā sekot savam Ganam, ikdienā lasīt, mācīties no galvas un klausīties mīļā Pestītāja balsī. Kad miesas nespēks bija lielāks, Pēteris un Dagnija tika svaidīti ar eļļu, tad dievkalpojumi tika svinēti mājās un kad spēki atgriezās, svētdienas rītā viņi abi atkal uzticīgi mēroja ceļu uz baznīcu.

… MŪŽA NOSLĒGUMS 

Dagnijas mūžs ir paturams sirdī, kā svētīga pamācība un atgādinājums – kā dzīvot, kā mīlēt, kā nest savu krustu, kā cerēt, kā kā ticēt un kā svētīgi aizmigt. 

Otrajos Vasarvētkos, kopā ar saviem mīļajiem un tuvajiem pie slimības gultas, Dagnija vēl svinēja pēdējo dievkalpojumu.  Saņēmusi grēku atlaišanu, Svēto vakarēdienu un pēdējo svētību, Dagnijas dvēseli pārņēma Pestītāja miers. Dagnija teica: mana studiņa ir atnākusi un man jādodas pie Tēva. Vēl noskaitīja 23.psalmu  - “Tas Kungs ir mans Gans”, salika rokas un teica vīra– tagad man ir jāpaguļ. Un pēc brīža Labais Gans ņēma Dagniju pie sevis. 

Daudz šai pasaulē ir skolotāju un ganu, kas māca, dod padomu, kā dzīvot. Bet ir tikai viens gans, kurš atdod dzīvību par savām avīm. Dagnija sekoja savam Labajam Ganam ticības paklausībā dzīvojot un aizejot mūžībā. 

Lūk Dagnijas pierakstītie vārdi savam Ganam uz lapiņas, vienā no ģimenes lūgšanu grāmatām “Kungs, es nāku pie Tevis – kā slimības novārdzināts pie dzīvības ārsta. Kā nešķīstais pie žēlastības avota, kā aklais pie mūžīgās skaidrības gaismas, kā nabags un trūkuma cietējs, pie zemes un debesu Kunga.”

Ir Vasarsvētku laiks – kad dzīvības Gars ir nācis, ne tikai lai būtu skaisti svētki, bet lai dotu ticību, cerību, pacietību, pazemību, mieru, mīlestību un mūžīgo dzīvību. Šajos svētkos debesu Tēvs aizsauca Dagniju uz mājām.

Pavadot Dagniju mūžībā, lai pats miera Lielskungs stiprina sērojošos ticībā Labā Gana apsolījuma vārdiem: „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jāņa 10:27-28). Āmen.