Draudzes mācītāja Ilmāra Rubeņa Lieldienu uzruna 2008.gadā
„Ak tu
priecīga, Ak tu svētīga Augšāmcelšanās dieniņa!
Akmens
ir
vēlies,
Kristus ir cēlies, Priecājies, priecājies, draudze!”[1]
Tā Lieldienu rītā dzied draudze priecājoties par sava
Kunga augšāmcelšanos no nāves. Patiesi Lieldienas ir priecīgi, gaiši un svētīti
svētki, kuros Dievs parādīja savu varu
un uzvaru pār nāvi.
Uzvara
nekad nav bijusi pašsaprotama lieta, kas pienāks vienai vai otrai pusei. Tā arvien seko pēc cīņas, pēc ciešanām,
pēc sāpēm. Tāpat ir arī Lieldienās, kad Dievs uzvarēja nāvi un grēku. Arī Viņam
šī uzvara nenācās pašsaprotami un par to Viņam nācās maksāt lielu maksu.
Mārtiņš Luters par to Lielajā Katehismā atgādina: „Kristus ir cietis, miris, apraksts, lai samaksātu par maniem
pārkāpumiem – ne ar sudrabu vai zeltu, bet ar savām dārgajām asinīm.”
Tāpēc var teikt, ka arī Lieldienu uzvaras prieks seko tikai pēc Kristus ciešanām un mokpilnās nāves.
Bet kas cilvēkam no tā, ka Kristus tā cieta un
augšāmcēlās? Ieguvums no Kristus uzvaras ir tik pat liels kā pati šī uzvara. Tāpat
kā pēc katras cīņas uzvarētājam tiek visi pretinieka īpašumi, tāpat arī pēc
Kristus uzvaras, Viņš savā īpašumā atpirka
visus cilvēkus, kas iepriekš bija nolemti Dieva sodam par saviem grēkiem. Tomēr
„Dieva īpašums” nav vienīgais vārds, ar ko var aprakstīt atpirkto no nāves
cilvēku. Ikvienu, kurš arī vēlas kopā ar Kristu priecāties un dzīvot šajā
uzvarā pār grēku un nāvi, Dievs pārveido par Savu bērnu. Sv Jānis par to raksta: „Bet,
cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa
Vārdam.”[2] Ikviens cilvēka bērns, kas
ir nāvei nolemts grēcinieks, tieši Kristībā pārtop par svētu Dieva bērnu, kas
dzīvo mūžīgi. Šī brīnišķīgā pārmaiņa ir iespējama pateicoties šai Kristus
uzvarai, kuru saņem ikviens, kas tai tic.
Mūsu dievbērnība
atklāj to, ka mēs Dieva acīs esam Viņa mīļie, dārgie un svētie bērni, kam Tēvs ir gatavs piedot visus grēkus. Tas
ir līdzīgi tam, kas notiek starp mums un mūsu vecākiem vai mums un mūsu
bērniem. Atcerēsimies to, ka bērnībā mūsu vecāki tik ļoti mūs mīlēja, ka piedeva
un aizmirsa mūsu pat vislielākās blēņas – jo tie saprata, mēs bijām tikai bērni. Atcerieties arī cik ļoti
daudz jūs kā vecāki esat gatavi piedot savam bērnam, tikai aiz viena iemesla –
jo tas ir jūsu bērns. Vecāku mīlestība uz saviem bērniem ir tikai nepilnīgs atspulgs
no Dieva lielās mīlestības uz Saviem bērniem.
Dievam
mēs nekad neizaugam, mēs vienmēr Viņa acīs palieksim tiki bērni, nepilnīgi savā saprašanā, tādi, kas grib, bet
nespēj dzīvot „pareizu” dzīvi, kā Tēvs to māca. Kā bērni dara palaidnības, tā
arī mēs krītam grēkos savas misas vājības dēļ. Bet Lieldienu Labā vēsts ir tā,
ka Tēvs mūs mīl nevis tāpēc, ka mēs „pareizi” dzīvojam, bet tāpēc, ka Viņš mūs
ir pārveidojis par Saviem bērniem. Un tāpēc nav palaidnības / grēka ko Viņš
mums nepiedotu. „Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva
bērni, un mēs tādi arī esam.”[3]
Novēlu
Tev vienmēr palikt par Dieva bērnu un neļaut pasaulei sev iestāstīt, ka esi pieaudzis un tagad vienam pašam
ir jāmāk dzīvot savu dzīvi. Tāds padoms ir smaga nasta un līdzinās situācijai,
kad mazgadīgu bērnu palaiž pasaulē vienu un līdzi dod padomu – ej un dzīvo savu
dzīvi pats. Tāpat kā pasaulē šo bērnu sagaida nesaudzīga vide tāpat ikvienu
cilvēku (arī pieaugušo) šajā pasaulē sagaida grēks un nāve.
Dievbērnība
ir lielākais dzīves ieguvums, kas
aicina ikvienu cilvēku, kļūt un palikt vienmēr par Dieva bērnu. Lieldienas
aicina un dod iespēju ikvienam dzīvot kopā ar Dievu, Kurš ir uzvarējis pasauli,
grēku un nāvi tajā. Lieldienas dod iespēju dzīvot kopā ar Tēvu no šī laika un
mūžīgi.
Slava
Dievam! Kas var būt labāks par šo!?
Priecīgas Tev Lieldienas, priecīgus Tev dievbērnības svētkus!
Āmen.
|