Mežaparka draudzes vēsture

1901. gadā Mežaparku sāka izbūvēt kā dārzu pilsētu ar nosaukumu „Ķeizarmežs", tās iedzīvotāji galvenokārt bija vācieši. Tā kā Mežaparka iedzīvotājiem bija vajadzīga elektrostacija, tad 1904. gada 10. augustā tiek dota atļauja ēkas, kas tagad ir baznīca, celtniecībai. Kad Mežaparku pievienoja Rīgas pilsētas elektrības tīklam, ēka palika neizmantota. Elektrostacijai izbeidzot savu darbību, ēka tika izmantota kā zirgu lietu novietne. Blakus tai atradās zirgu staļļi un zirgu tramvajs, ar kuriem tika uzturēta satiksme no Brasas stacijas līdz Ķeizarmežam. 1911. gada 29. novembrī šo zemes gabalu nopirka akciju sabiedrība „Būvbiedrība", kuras akcionāri galvenokārt bija vācu tautības Rīgas pilsētas valdes locekļi.

Mežaparka iedzīvotāji jau sen asi izjuta dievnama nepieciešamību savā rajonā, taču, sākoties Pirmajam Pasaules karam, baznīcas būvei uzkrātie līdzekļi bija sarukuši. Tādēļ „Būvbiedrības" direktors Heinrihs Aghte ar savu kundzi, abi čakli baznīcas cilvēki, ierosinājuši par baznīcu pārbūvēt bijušās spēkstacijas ēku.
Pārbūves darbus bija paredzēts beigt 1918. gada Ziemassvētkos, bet tie ieilga līdz 1919. gada 31. janvārim. Kapelu ar 80 sēdvietām iesvētīja vācu evaņģēliski luterisko draudžu bīskaps Polchaus.

1927. gadā pēc Rīgas vācu Pētera draudzes mācītāja Maksimiliāna Stendera iniciatīvas baznīcā notiek pārbūves darbi, kas beidzas ar zvana iesvētīšanu un baznīcai tiek dots Gustava Ādolfa baznīcas vārds par godu Gustava Ādolfa biedrībai, kuras nodaļa darbojas arī Rīgā un kas atbalstīja svešumā izkaisītos evaņģēlisko draudžu locekļus.

Dievkalpojumi notiek vācu valodā. Pastāvīga draudze Mežaparkā tai laikā netika dibināta, bet baznīcā dievkalpojumus vadījuši mācītāji no dažādām Rīgas vācu draudzēm.

Pēc Pirmā Pasaules kara Mežaparkā ievērojami palielinājās latviešu iedzīvotāju skaits. 1937. gada pavasarī mācītājam Edgaram Rumbam pārejot dzīvot uz Mežaparku, kopā ar toreizējo Kristus draudzes priekšnieku profesoru Paulu Dāli radies nodoms noturēt dievkalpojumus Mežaparka baznīcā arī latviešu valodā. Vienu vai divas reizes mēnesī pirms vācu dievkalpojuma notiek dievkalpojums latviski, ko vada mācītājs Rumba.

Šajā pat laikā nostiprinās apņēmība celt atsevišķu baznīcu latviešiem, kurā mitinātos arī Kristus draudze. Tā 1937. gada 7. septembra sēdē nolēma celt baznīcu ar 350 sēdvietām, aptuveni Ls 100 000 vērtībā. Rīgas pilsēta solīja piešķirt baznīcai zemes gabalu blakus zooloģiskajam dārzam. Ziedojumu vākšanai jaunajai baznīcai 1940. gada 1. februārī tika nodibināta komiteja, bet iecerēto mērķi izjauca boļševiku ienākšana Latvijā. Mežaparka baznīcas mācītāju Edgaru Rumbu izsūta. Pēc viņa dievkalpojumus Mežaparka baznīcā vadījuši Rīgas pilsētas prāvesta iecirkņa vikārmācītāji E. Šmits, L. Čuiba un citi.

Komunistiskās okupācijas gados Mežaparka baznīca pamazām izveidojās par nozīmīgu kristīgās ticības saglabāšanas un izplatības centru. Lieli nopelni tajā ir ilggadīgajam draudzes mācītājam, Baznīcas vēstures profesoram Robertam Feldmanim. Pateicoties viņa spilgtajai personībai un uzticīgajai kalpošanai, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados no Mežaparka draudzes ir izgājusi vesela luterāņu garīdznieku paaudze, kurā kā vispazīstamākos varētu minēt patreizējo arhibīskapu Jāni Vanagu, mācītājus Aleksandru Biti, Ēriku Jēkabsonu, Gunti Kalmi, Jāni Šmitu u.c. Padomju varas acīs Mežaparka baznīca ne bez zināma pamata bija iemantojusi "pretpadomju elementa" reputāciju. Iespējams tieši tādēļ 1970. gadā baznīcā izceļas mīklains ugunsgrēks, kurš gan tiek laikus apdzēsts un pati celtne tiek glābta, taču iet bojā praktiski viss draudzes arhīvs.

Jauna baznīca Mežaparkā tā arī netika uzcelta, un Gustava Ādolfa baznīca joprojām ir vienīgā Mežaparkā. Lai arī tā ir mazākā luterāņu baznīca Rīgā (baznīcā ir tikai 80 sēdvietas), tomēr savās telpās pulcina ne mazums ļaužu. 

Mežaparka draudzes mācītāji

Mežaparka draudzes priekšnieki

Otīlija Bobkovica;
Voldemārs Grava;
Elvīra Grava;
Berta Lestlaude;
Marta Bukava;
Volšteine;
Georgs Rubenis;
Dzintars Antonovičs;
Aivars Tože;
Dzintars Antonovičs;
Andris Grīnbergs