Ziemsvētku
laikā mums joprojām skan dziesmā uzdotais jautājums: „Kas ir šis bērns, kas saldi dus,
pie mātes krūts tur kūtī?”
Ir
ļoti viegli priecāties par bērna
piedzimšanu un nemaz nevajag zināt kas viņš ir vai kas būs. Bet dziesmas vārdi
aicina meklēt dziļāk – kas ir šis bērns?
Eņģelis
to atklāj, ka Viņš ir Pestītājs –
Glābējs. Mēs šodien zinām ko nozīmēja Jēzus bērniņam – būt par Pestītāju – Viņš
ļāva cilvēkiem sevi sist krustā.
Tātad
jau ziemsvētkos šis mazulis ir nolemts krusta nāvei, kurā viņš lies savas
dārgās asinis. Viņa dzīves uzdevums
un mērķis nebija, kļut par labu galdnieka dēlu, bet mirt krusta nāvē.
Lūkojoties
uz Jēzus bērniņu silītē no šīs puses, varbūt var zust Ziemsvētku prieks un
sentiments. Bet tikai tā mēs nonākam pie atbildes, ko uzdod šī dziesma – kas ir
šis bērns?
Uzlūkojot
Jēzus bērniņā ne vien kā zīdaini, bet arī kā krustā sisto Pestītāju, cilvēkam
paveras ziemsvētku patiesais dziļums. Notrīc un sažņaudzas sirds aiz žēluma un līdzjūtības par to, kas sagaida šo
bērniņu. Bet tieši tik dārga, nopietna un sāpīga maksa tika maksāta par mūsu
grēkiem.
Dievs
pats Ziemsvētkos sūtīja savu Dēlu, lai Viņš samaksā par mūs atgriešanos pie
Dieva. Un tas ir īstais Ziemsvētku
prieks. Prieks par to, ka neesam
pamesti vieni šajā pasaulē, bet Dievs izdara visu, lai mēs varam būt atkal
kopā ar Viņu jau šodien un arī mūžībā. Āmen.
