Šogad, Otrajos Vasarsvētkos, mūsu Kungs un Pestītājs

savā priekšā mūžībā aizsauca savu meitu –

Mežaparka draudzes māsu Kristū 

DAGNIJU KAULIŅU

(1943. – 2023.)

ATVADU UN PATEICĪBAS SVĒTRUNA 

(saīsināta)

MŪŽA GĀJUMS …

Dagnija piedzima 1943.gada.28.janvārī vecāku Hermaņa un Martas Saulīšu ģimenē. (Vecākā māsa Silvija un jaunākais brālis Edvīns). Dzīve pēc kara lauku sētā nebija viegla. Dagnijai visu mūžu ļoti patika daba – bērnībā skriet pār pļavu, jūra, saule un pastaigas. 

Kad Dagnijai palika 18. gadi, mūžībā tika aizsaukta mamma un nu Dagnijai vajadzēja palīdzēt tētim audzināt mazāko brāli Edi. 23 gadu vecumā Dagnija izgāja pie vīra Pētera Kauliņa un pēc gada Dievs svētīja jauno ģimeni ar meitiņu Unu. Tālāk mūža ceļi veda ģimeni uz Ķekavu, tad uz lauku mājām “Lapsēnos” un visbeidzot uz RĪgu – pie meitas un Znota Dzintara – Vecdaugavā.

Skolas gados Dagnijas sapnis bija kļūt par skolotāju. Viņai patika un padevās internātā mazākiem palīdzēt mācībās. Tomēr ceļš uz darbu Dagniju veda Vecrīgas Doma kafejnīcā, kur Dagnija ar māsu strādāja par konditori. 

Ticības ceļi Dagnijai sākās bērnībā, kad vecāki nesa meitiņu pie altāra Kristībās. Mūža pilnbriedā Dagnija ar Pēteris savas garīgās mājas atrada Sesavas baznīcā, kurā nostiprinātja ticības pieredzi. Pārceļoties uz Rīgu, viņi abi tika atvesti un ievesti Mežaparka draudzē. Retas bija tās nedēļas nogales – svētdienas, kad Dagnija ar Pēteri nebija kopā ar savu Pestītāju un Ganu. Netraucēja nedz covid ierobežojumi, nedz slimības krusts – tas tikai abus vairāk tuvināja un stiprināja ticības paklausībā sekot savam Ganam, ikdienā lasīt, mācīties no galvas un klausīties mīļā Pestītāja balsī. Kad miesas nespēks bija lielāks, Pēteris un Dagnija tika svaidīti ar eļļu, tad dievkalpojumi tika svinēti mājās un kad spēki atgriezās, svētdienas rītā viņi abi atkal uzticīgi mēroja ceļu uz baznīcu.

… MŪŽA NOSLĒGUMS 

Dagnijas mūžs ir paturams sirdī, kā svētīga pamācība un atgādinājums – kā dzīvot, kā mīlēt, kā nest savu krustu, kā cerēt, kā kā ticēt un kā svētīgi aizmigt. 

Otrajos Vasarvētkos, kopā ar saviem mīļajiem un tuvajiem pie slimības gultas, Dagnija vēl svinēja pēdējo dievkalpojumu.  Saņēmusi grēku atlaišanu, Svēto vakarēdienu un pēdējo svētību, Dagnijas dvēseli pārņēma Pestītāja miers. Dagnija teica: mana studiņa ir atnākusi un man jādodas pie Tēva. Vēl noskaitīja 23.psalmu  - “Tas Kungs ir mans Gans”, salika rokas un teica vīra– tagad man ir jāpaguļ. Un pēc brīža Labais Gans ņēma Dagniju pie sevis. 

Daudz šai pasaulē ir skolotāju un ganu, kas māca, dod padomu, kā dzīvot. Bet ir tikai viens gans, kurš atdod dzīvību par savām avīm. Dagnija sekoja savam Labajam Ganam ticības paklausībā dzīvojot un aizejot mūžībā. 

Lūk Dagnijas pierakstītie vārdi savam Ganam uz lapiņas, vienā no ģimenes lūgšanu grāmatām “Kungs, es nāku pie Tevis – kā slimības novārdzināts pie dzīvības ārsta. Kā nešķīstais pie žēlastības avota, kā aklais pie mūžīgās skaidrības gaismas, kā nabags un trūkuma cietējs, pie zemes un debesu Kunga.”

Ir Vasarsvētku laiks – kad dzīvības Gars ir nācis, ne tikai lai būtu skaisti svētki, bet lai dotu ticību, cerību, pacietību, pazemību, mieru, mīlestību un mūžīgo dzīvību. Šajos svētkos debesu Tēvs aizsauca Dagniju uz mājām.

Pavadot Dagniju mūžībā, lai pats miera Lielskungs stiprina sērojošos ticībā Labā Gana apsolījuma vārdiem: „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jāņa 10:27-28). Āmen.