Mirušo izvadīšana
Nāve ir dabīgs katra cilvēka šīs zemes dzīves
noslēgums. Bībele māca, ka nāve ir grēka nopelns, bet Dieva dāvana ir mūžīgā
dzīve Jēzū Kristū. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem raksta: “Visi ir
grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības, bet Dievs savā žēlastībā tos
taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rom. 3:23-24)
Jēzus Kristus saka: “Es esmu augšāmcelšanās un
dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic
man, nemirs nemūžam.” (Jāņa ev. 11:25)
Kristīga mirušo izvadīšana ir:
- pēdējais
pienākums pret mirušo, nododot viņu Dieva rokās;
- pēdējās
svētības došana mirušajam;
- mierinājums
sērojošajiem ar Evaņģēlija vēsti, stiprinot viņus ar augšāmcelšanās
cerību.
Izvadīšanu parasti veic tās draudzes mācītājs
(palīgmācītājs vai evaņģēlists), kuras draudzes loceklis bija mirušais.
Tomēr tuviniekiem jau laikus ir nepieciešams rūpēties
par to, lai regulāri aicinātu mācītāju pie mirēja un tā palīdzētu viņam
sagatavoties aiziešanai mūžībā, izsūdzot grēkus, saņemot Svēto Vakarēdienu un
stiprinājumu no Dieva vārda. Mācītājs var sniegt garīgu atbalstu un
stiprinājumu arī mirēja tuviniekiem, kā arī dot tiem praktiskus padomus, kā
atvieglot mirēja aiziešanu mūžībā un kā sagatavoties mirušā izvadīšanai.
Mirušos draudzes locekļus var izvadīt no
dievnama. Parasti izvadīšana notiek no kapličas, bet tur, kur kapličas nav,
izvadīšana notiek tieši kapos. Izvadīšana var notikt arī no mirušā mājām.
Mūsu tradīcija ir mirušo apglabāšana zemē, tomēr
mūsu Baznīca nesaskata ne teoloģiskus, ne bibliskus iebildumus pret mirušā
pārpelnošanu. Pelnu urnas apbedāmas kapsētā zemē vai novietojamas sevišķi tam
nolūkam sagatavotā vietā kapos vai dievnamā.
Kristīgā izvadīšanā tiek pasludināts Dieva vārds,
uzsverot Kristus ciešanas mūsu grēku dēļ, Viņa augšāmcelšanos un mūžīgās
dzīvības apsolījumu visiem Viņa ticīgajiem: tāpēc, ka Viņš ir miris un
augšāmcēlies, arī mēs reiz visi tiksim uzmodināti mūžīgai dzīvei. Izvadīšanā var
tikt dziedātas garīgas dziesmas, kas
atrodamas mūsu Baznīcas Dziesmu grāmatas nodaļā: “Nāve un mūžīgā
dzīvība”. Lūgšanās mirušais tiek nodots Dieva rokās, tiek aizlūgts arī
par sērojošajiem tuviniekiem un draugiem, lai Dievs vairo viņu ticību un
mierina viņus cerībā uz augšāmcelšanos.
Mirušā pavadītāji tiek aicināti apzināties savu
mirstību un mudināti būt nomodā par savu dvēseli, jo neviens nezina savu
aiziešanas stundu. Stāv rakstīts: “Lai jūsu gurni ir apjozti un sveces
spīdošas; esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai viņš nāk
vakarā, vai nakts vidū, vai pirmajos gaiļos, vai rītā, lai viņš nākdams jūs
neatrod guļam.” (Lūkas ev. 12: 35, 37-38).
|
