PS. 130 (JĀŅ. 5:31-44)

1 Svētceļnieku dziesma. No dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi: 2 "Ak, Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!" 3 Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak, Kungs, lai pastāv? 4 Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas. 5 Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu. 6 Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. 7 Israēl, ceri uz To Kungu! Jo Tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība, 8 un Viņš atpestīs Israēlu no visiem viņa noziegumiem.

LŪGŠANA NO SIRDS DZIĻUMA

"No sirds dziļuma es piesaucu, Kungs, tevi"

Līdz tam dziļumam ir jānokļūst. Cilvēkiem patīk runāt par šiem dziļumiem: zemapziņa, dvēseles norises utt. Psiholoģija daudziem ir kļuvusi pat par reliģiju. Jau senie grieķi domāja ka atradīs patiesību, ja cilvēks iepazīs pats sevi. Un kopš viņu laika sabiedrībā augstā cieņā ir tāds, kas sevi var saukt par dvēseles pazinēju. Bet Kristus saka: "Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva?" Patiesība ir nevis mūsu dvēseles dziļumos, bet pie Dieva.

"No sirds dziļuma es piesaucu, Kungs, tevi: Ak Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!"

Gars vada no dziļuma pie lūgšanas. Jā, kas tad ir mūsu lūgšana? Lielajā katehismā - vienā no mūsu baznīcas apliecības grāmatām - par šo jautājumu ir sacīts tā.
I Lūgšana ir Dieva pavēlēta 2. bauslī, kas ir tikpat nozīmīgs kā pārējie: par slepkavošanu, melošanu, zagšanu. 2. bauslis "Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt" māca mums piesaukt Dievu visās mūsu vajadzībās un tā ir pavēle. Tā nav mūsu izvēle: lūgt vai nelūgt, tā ir pavēle, kuru nekas nevar atcelt. Vai tās būtu aizdomas, ka tam nav jēgas; vai iedoma, ka es neesmu pietiekami svēts un gudrs lai lūgtu; vai pārliecība, ka esmu tam par grēcīgu. Tas tikai pastiprina vajadzību pēc lūgšanas, un arī par to lai šīs domas nevairo Dieva dusmas un, lai Viņš dod palīdzību un žēlastību piepildīt savu 2-ā baušļa pavēli.
II Lūgšanai ir pievienots arī Dieva apsolījums to uzklausīt. Vai tad Viņš pavēlētu lūgties, ja negribētu atbildēt? Nē, tāds nav mūsu Dievs. Viņš saka: "Lūdziet tad jums taps dots, jo ikviens, kas lūdz dabū."
III Dievs pats dod vārdus lūgšanai. Kristus ir mācījis Tēvreizi, lai izkliedētu pēdējās šaubas par to, vai mūsu vārdi Viņam patīk.
Patiesa lūgšana nav viss kāda murmināšana, bet tā kas nāk no sirds dziļumiem, jo tā ir Dieva dota varena un brīnišķīga iespēja.

"Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv? Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas."

Un tomēr šī lūgšana ir izmisuma pilna. Visām tautām šis izmisums pazīstams. Dieva labvēlības meklēšana. Tās redz kosmosa norises, ziemas saulgriežus un pamana sevī līdzīgu tieksmi uzvarēt tumšo un slikto savā iekšienē. Šie centieni izrauties no vecās, garlaicības un sastinguma pilnās dzīves, ir pazīstami gandrīz visiem cilvēkiem. Vai tad ne tāpēc indiešu guru atsakās no barības un apģērba un gaida apskaidrību? Vai ne tāpēc arābs mācās pakļauj savu dzīvi dažādiem ierobežojumiem? Vai ne tāpēc afrikānis upurē kādu dzīvnieku? Vai tas viss nenotiek ar vienu mērķi - izbeigt dzīvot pa tumsu un sagaidīt pārpasaulīgo spēku labvēlību un svētību? Lai dzīvē notiek tāpat kā dabā - sākas jauns posms.

"Es gaidu uz to Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu. Mana dvēsele gaida uz to Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu."

Tās ir reizē mokošas un cerības pilnas gaidas: vai pienācīgi esmu sagatavojies pārmaiņām. Bet kā lai panāk to, ka notiek brīnums - ka ne tikai dabā gaisma uzvar tumsu, dzīvesprieks nomaina sastigumu, bet, ka šīs pārmaiņas notiek arī manā dvēselē? Vai tur būs līdzēts ja atteikšos no ēdieniem un apģērba? Vai varbūt vajag kaut ko upurēt? Mēs varam tikai minēt vai esam pietiekami sagatavojušies saņemt svētību arī savā dzīvē. Svētības devējs paliek ārpus mums, problēmas mūsos un mēs tikai gaidām.
Tā saka tas Kungs saviem izredzētajiem:

"Israēl, ceri uz to Kungu! Jo tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība."

Atcerieties: advente nav tikai gaidīšana, bet atnākšana! Kas tad atnāk? Šaubu beigas un cerības sākums.
Un notiek neiespējamais - kosmiskais savienojas ar personisko! Mūžīgais ar laicīgo: Un tas notiks arī šodien, kad maize un vīns kļūs par Jaunās Derības mielastu; par Dieva Jēra upura miesu un asinīm, kas sniegs pilnīgu grēku piedošanu. Dievs pasniedz savu roku pretī tev, nabaga grēciniekam; tev, kurš nezin kas ar tevi notiks pēc minūtes, Visuvarenais atklāj, kas ar tevi notiks mūžībā:

"Un Viņš atpestīs Israēlu no visiem viņu noziegumiem."

Visas pasaules gaidīšana ir piepildījusies. Mokpilnā gaidīšana, kuru joprojām pārdzīvo neticīgā pasaule, tev ir beigusies. Tev dota iespēja no sirds dziļuma piesaukt Visuvareno, kas grib un var tevi saklausīt un zina kas tev patiesi vajadzīgs.
Un Bētlemes kūtī atskanēja bērna raudas. Pasaulei piedzima Pestītājs! ĀMEN