MAT. 9: 1–9 (ROM. 6: 19:23)

1 Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. 2 Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: "Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti." 3 Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: "Šis zaimo Dievu." 4 Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: "Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? 5 Kas ir vieglāk - vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, - vai sacīt: celies un staigā? 6 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Viņš saka uz triekas ķerto: "Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām." 7 Un tas cēlās un gāja uz mājām. 8 Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. 9 Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, Viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: "Nāc Man pakaļ." Un tas cēlās un sekoja Viņam.

GRĒKU PIEDOŠANA UN DZIEDINĀŠANA

Mācītājs draudzei svētdienā nolasīja labu sprediķi. Par to, kāds prieks sagaida svētos Dieva valstībā. Nākamajā dienā viņš sastapa vienu no turīgajiem draudzes locekļiem, kas sacīja: “Mācītāj, tu sacīji ļoti jauku sprediķi par svētlaimi debesīs, bet tu mums nepateici kur var debesis atrast. Vai tu varbūt vari to pateikt man tagad?” Mācītājs nekavējoties atbildēja: “Tas sagādā man lielu prieku. Pirms dažām minūtēm es biju apraudzīt manas draudzes locekļus. Kādā nelielā dzīvoklītī es biju pie nabadzīgas atraitnes, kurai ir divi mazi bērni. Visi trīs ir slimi un saistīti pie savām gultām. Tiem ir beigusies nauda, tiem ir beigušies milti un citas nepieciešamas lietas. Es tev ieteiktu: nopērc pārtiku, tad dodies pie šīs ģimenes un piedāvā viņiem savu palīdzību. Kad tu tur ierodies, nolasi viņiem 23. Psalmu, nometies pie viņu gultām ceļos un lūdz Dievu par ātrāku izveseļošanos. Ja tu neatradīsi debesis es atmaksāšu tavus izdevumus.” Draudzes loceklis izdarīja kā mācītājs bija ieteicis. Nākamajā dienā viņš atgriezās pie sava mācītāja, un ar starojošu izteiksmi sacīja: “Mācītāj, es 15 minūtes esmu pieredzējis debesu laimi! Kaut citi varētu darīt tāpat...”
Šis atgadījums it kā sagatavo tam, ko šodien dzirdējām par paralizēto vīru, kuru lai arī slimu un nevarīgu, viņa draugi nebija aizmirsuši. Tie ticībā ņēma slimo un ar visu gultu nesa to pie Jēzus. Kā patiesi diakoni tie kalpo slimajam un savas ticības dēļ gādā tam veselību. Bet vai tikai miesas atlabšanu Kristus dāvā gultā gulošajam? Svētais Gars lai vada mūs šodien pārdomāt, kas tad patiesībā notiek ar nevarīgo cilvēku.
Šodien patiesībai bija trīs dažādi liecinieki. Rakstu mācītāji, paralizētais vīrs, un ļaužu pūlis. Trīs atšķirīgas reakcijas uz Kristus jautājumu: “Kas ir vieglāk? Vai sacīt: tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā?”
Pirmie, kas reaģē ir rakstu mācītāji. Viņu acu priekšā notiek brīnums, ko Luters ir aprakstījis: “Līdz pat šai dienai šis ir veids kā saņemt grēku piedošanu. Mācītājs vai kāds cits kristietis saka tev: ‘Dievs uz tevi nedusmojas; tikai piesargies, ka tu tagad neesi dusmīgs uz Viņu. Viņš ir piedevis tev visus tavus grēkus sava Dēla, Jēzus Kristus dēļ.’ Kad tu dzirdi šo apsolījumu tev vajadzētu visiem spēkiem tam ticēt. Drīzāk ļauj sevi saplosīt gabalos, nekā to apšaubi. Jo, ja tu to apšaubīsi, grēku piedošana tev nemaz nepalīdzēs, kaut arī pats Dievs ar visiem saviem eņģeļiem tev personiski to pasludinātu. Jo kur nav ticības, mūsu kungs Dievs ir saukts par meli, it kā tas, ko Viņš apsola nav tiesa; it kā Viņš negrasās turēt ko solījis. Lai labais Dievs mūs pasargā no tādas neticības un grēka.”
“Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: ‘Šis zaimo Dievu.’” Kāda ir šo rakstu mācītāju patiesība? Tie saprot, ka grēkus atlaist var vienīgi Dievs. Un tas patiesi tā ir. Ja grēks ir Dieva likuma pārkāpums, tātad vienīgi Dievs var atlaist vainu. Jūdu mācītie vīri klusēja, kad redzēja vairākus cilvēkus nesam gultu ar slimnieku. Tie neiebilda redzēdami, ka cilvēki tic Jēzus pārdabiskajām spējām dziedināt paralizēto. Tie pat nesāk apvainojumus par to, ka Jēzus uzreiz neizdziedina slimo. Tie saceļas pret grēku piedošanu! Pareizāk pret šīs piedošanas patiesumu un autoritāti. Kā lasām to Marka evanģelijā: “Ko šis tā runā. Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs?”
Itin droši varu sacīt, ka ikviens no mums savu reizi ir bijis līdzīgs šiem rakstu mācītājiem. Kurš no jums nav kādreiz šaubījies par to, ka tanī pat brīdī, kad mācītājs piedod grēkus, tie patiesi un pilnīgi ir piedoti Dieva priekšā? Kurš no jums kādreiz nav slēpis savu grēku, domādams, ka to nav iespējams piedot, varbūt vienīgi aizmirst? Kurš no jums nav kādreiz aizmirsis, ka “piedot grēkus” nozīmē tos “atlikt malā; paņemt prom; atbrīvot”? Bet vai Dieva Gars melo, 103. Psalmā sacīdams: “Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums”?

Otrs liecinieks ir ļaužu pūlis, kura acu priekšā notiek brīnums. Kad Jēzus redz slimnieka draugu ticību un dziedina paralizēto. Vispirms dziedinādams viņu garīgi un attīrīdams to no visiem grēkiem. Lai arī tai nesekoja tūlītēja miesas atveseļošanās, tas būtu noticis saskaņā ar ticību, ja vien rakstu mācītāji nepārtrauktu. Bet tie iejaucas un apšauba acij neredzamo gara dziedināšanu. Un Jēzus tiem vaicā: “Kas ir vieglāk? Vai sacīt: tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā?” Un ļaužu acu Viņš priekšā nodemonstrē atbildi: “Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot’– Viņš saka uz triekas ķerto: ‘Ņem savu gultu un ej uz mājām!’” Lūk, kas ir patiesā vara– nevis dziedināt miesu, bet grēkus piedot. Kristus negrib sevi rādīt kā dievišķu dziednieku vai brīnumdari, bet Viņš ir tas kam “ir vara virs zemes grēkus piedot.” Un tieši šo lielo varu Viņš ir uzticējis savai baznīcai. Miesas dziedināšana var būt kā zīme, kas pavada šo gara dziedināšanu, bet nekad ne otrādi. Ka grēku piedošana nāktu klāt pielikta miesas veselībai. “Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu bija devis cilvēkiem.” Ļaudis un ne mācītie jūdi redz patiesību. Tie slavēja Dievu nevis par to, ka kāds ir izveseļojies. Nē! Tie slavēja Dievu, jo cilvēkiem ir dota vara pār grēkiem! Cilvēka Dēls, Jēzus, var atņemt grēku sodu! Kā lai par to negavilē?
Šodien pārdomātajam notikumam ir vēl kāds liecinieks. Paralizētais vīrs. Pakustiniet lūdzu tagad labās rokas pirkstus... Paraustiet lūdzu savus plecus... Vai esat laimīgi? Ne īpaši? Redziet, pie Jēzus atveda vīru, kurš būtu laimīgs, ja spētu izdarīt to pašu ko jūs. Bet viņš nevarēja... Un skaidri aptvēra, ka nevar... un ļāva sevi ar visu gultu nest pie Jēzus. Slimais nesacīja ne vārda. Arī viņa nesēji neko nesacīja. Visi, gan slimais, gan nesēji neuzticējās saviem spēkiem, bet vienkārši paļāvās uz Viņu. Ka Viņš bez teikšanas zinās, kas vajadzīgs. Un Viņš nevis dziedina vai prasa kādus jautājumus, bet piedod grēkus. Lūk, kas ir vajadzīgs cilvēkam. Jo katra slimība ir tikai kā atgādinājums: “es– nabaga grēcinieks.” Paralizētā cilvēka vienīgā liecība ir tā, ka viņu atnesa nekustīgu, bet vēlāk “tas cēlās un gāja uz mājām.”
Šis notikums man vienmēr atgādinās kādu manu draugu. Viņš slimības dēļ arī kļuva paralizēts. Mēs jau vairākus gadus esam draugi ar viņu un viņa laulāto draudzeni. Un varbūt tieši viņu lūgšanas mani kādreiz pasargāja no krišanas un kārdināšanas. Un, lai arī viņam bija grūti pat runāt, viņam nekad nebija par grūtu pateikt “Āmen” grēku piedošanai, vai pateikt skaidru “Nē,” kad kādi sektu sludinātāji pat slimnīcā viņam uzbāzās ar saviem pakalpojumiem. Viņa miesas nespēks un sāpes netraucēja viņam likt savai sievai lasīt priekšā Svētos Rakstus ik dienas. Tagad, lasot kā paralizētā vīra draugi rūpējās nesa viņu pie Jēzus man nevilšus ir jāatceras viena nedēļa, kad es pēc diviem studiju gadiem Norvēģijā biju atbraucis uz Rīgu. Tā bija tikai viena nedēļa un es biju tik aizņemts kārtodams savas lietas, ka nepaguvu pat apciemot savu draugu. Aizbraucu turpināt savas studijas un neilgi pēc tam uzzināju, ka mans draugs ir nomiris. Un man vesela nedēļa šķita par īsu... Viņa sieva sacīja, ka viņš mirstot nedaudz smaidījis...
Luters ir teicis: “Dievs negrib, lai kristietis dzīvo sev pašam. Tiešām, nolādēta tā dzīve, kas tiek dzīvota sev. Jo viss, kas tiek darīts pēc tam, kad kāds nāk pie ticības, tiek darīts citu labā”
Jā, kas tad galu galā ir vieglāk? Vai piedot grēkus vai dziedināt miesīgi? Kristus rādīja, ka piedot grēkus. Ka ne jau miesas spēks vai šīs dzīves labklājība mērīs Dieva labvēlību. Nē, tieši grēku atlaišana, ka tiekam atraisīti no grēkiem un egoisma ir patiess Dieva brīnums. Visu, kas mums vajadzīgs Dievs Kristū mums ir devis. Tu saņem debesis un zemi, kad ticībā saki “Āmen” piedošanai. Tu saņem jaunu dzīvību un jaunu spēku, kad tici, ka tev ir piedots. Dievs sūta tev savu eņģeli, aizstāvēt un sargāt tevi pat miegā, ja ļaujies dziedināšanai grēku piedošanā.

Jo cik augstu ir debesis pār zemi,
tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas.
Cik tālu ir rīti no vakariem,
tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums;
Kā tēvs apžēlojas par bērniem,
tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.
Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam,
Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.
Teiciet to Kungu, visi Viņa darbi visās Viņa valstības malās!
Teici to Kungu, mana dvēsele! (Ps. 103) AMEN

LŪGŠANA: Kungs, ļauji, ka Tava piedošana ir patiesi mums dziedināšana. Ne vien no slimībām, bet no grēka un nāves. ļauji, ka izdziedināti mēs varam kalpot citiem un caur mūsu kalpošanu arī viņus vest pie dziedināšanas. Ļauji, ka tie esam šodien mēs, kas tāpat kā paralizētais vīrs, lai arī kādi šurp atnākuši, varam celties un iet mājās jaunā spēkā, ko Tu mums esi sniedzis. Liec notikt tavam vārdam: Lai tev notiek kā tu esi ticējis...