Mācītāja Roberta Feldmaņa sprediķis 

1999. gada 31.oktobrī Mežaparka dievnamā

ATSEGT AIZAUGUŠO PAMATU

Žēlastība lai ir jums no Dieva, mūsu Tēva, un Jēzus Kristus!

Āmen.

Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas Dieva vārdu, kas ir rakstīts pie apustuļa Pāvila 1. Korintiešu vēstulē 3. nodaļā, kurtā uz mums apustulis runā Dieva vārdā: Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. (1Kor 3:11)

Āmen.

Mēs Tevi lūdzam un piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars, Tu apgaismotājs un padoma devējs, nāc pie mums ar savu žēlastības spēku, ka mums atveras Tava patiesība un mēs topam tajā atdzīvināti un topam Tavi apliecinātāji šajā pasaulē pēc Tava svētā padoma un iestādījuma. Āmen.

Mīļā draudze! Laiks, kurā mēs pašreiz dzīvojam, ir dažādā ziņā ļoti iezīmīgs. Visu cilvēku domas vairāk vai mazāk ir pievērstas tam, ka mēs stāvam pie laika sliekšņa. Kā to rāda laika zīmes, mēs stāvam viena gadu tūkstoša noslēgumā un nākamā gadu tūkstoša ievadījumā. Tanī pašā laikā cilvēkos ir pamodušies vēlējumi un spriedumi. Jā, kāds būs šis laikmets, jaunais gadu simts, jaunais gadu tūkstotis? Kā uz to gatavoties? Kā darboties, lai šo ievērojamo laika brīdi sagaidītu un ievadītu ar kādu tālāku novēlējumu?

Šodien mēs svinam mūsu kristīgajā draudzē, mūsu evaņģēliskajā draudzē lielu, augstu piemiņu – Reformācijas, Ticības atjaunošanas svētku dienu. Un šī svētku diena lielā mērā īpati sasaucas ar šo laikmetu un gadu mijas tuvumu. Jo gandrīz pirms piecsimt gadiem cilvēce, kristīgā pasaule bija pienākusi arī pie šķirtnes, kur pašķīrās laiki un vienā brīdī kristīgā draudzē atmodās lieli, brīnišķi spēki. Ārēji ņemot, tik maz ievēroti – tikai kāds mūks pacēla balsi, pacēla roku un rakstīja. Uzrakstīja nedaudz. Kādu vēstījumu, kas satilpa uz vienas lapas, ko pielika redzēšanai un lasīšanai uz dievnama durvīm. Un šī viena lapa, šis viens vienkāršā mūka Mārtiņa Lutera vēstījums ievadīja jaunu laiku. Kristīgās baznīcas vēsturē un īpaši evaņģēliskajā pasaulē mēs šo šķirtni sajūtam kā ārkārtīgi lielu un būtisku.

Kas notika? Mēs sakām – ticības atjaunošana. Šim vārdam ir dziļš pamats. Kaut kas tiek atjaunots. Kaut kas, kas bija aizmirsts vai pamests, vai apdzisis, iegūst jaunu spožumu un atjaunojumu. Ja atskatāmies uz šiem piecsimt gadiem, mēs redzam – kristīgā baznīca bija nonākusi īpatnā norieta, apmulsuma, no vienas puses, ārēja spožuma, bet, no otras puses, zināma iekšēja iztukšojuma un pārpratumu laikmetā. Par to ir daudz runāts un spriests. Runāts par to, ka tā laika kristīgajā baznīcā bija ieviesies tik ļoti daudz pasaulīgā, laicīgā un nīcīgā un būtiskas lietas bija aizēnotas ar cilvēcīgām paražām, cilvēcīgiem likumiem, cilvēcīgo patmīlību, iedomību, greznuma mīlestību un lielā mērā ar patiesības nonicinājumu. Kas bija noticis? Kāpēc mēs sakām – Ticības atjaunošanas svētki? Bija noticis tas, par ko

apustulis runā vienā teikumā. Citās vietās viņš runā vēl vairāk un plašāk (Piemēram, 2Kor 11:4, Gal 1:6–9, Ef 2:11–22). Bet šis viens teikums pārsedz visu: “Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas ir jau likts, proti, Jēzus Kristus.” Lielajā samulsumā, satraukumā, kāds pirms piecsimt gadiem bija cēlies ar šo Mārtiņa Lutera rakstu, ko lasīja visa pasaule, vieni bija ārkārtīgā niknumā par viņa pārdrošību, citi slavēja Dievu par viņa drosmi. Ar vienu pašu vārdu, ko saka apustulis, mēs tagad varam to pateikt – citu pamatu nevaram likt. Ja jūs meklējat cilvēcei pamatu zem kājām, pamatu tās domām, centieniem, dzīvei paražām, tikumiem, centieniem, tad šis ir viens un vienīgais pamats.

Atjaunot, celt par jaunu, uzlabot, censties pēc kā labāka, vērtīgāka, vēlamāka – mēs visur apstājamies pie šī apustuļa vārda. Pamats ir! Tikai tas jāatsedz no visa tā, kas tam uzbūvēts virsū. Nekad tik spilgti, nekad tik pārliecinoši, tik neatvairāmi šis apustuļa atgādinājums nav bijis ņemams, kā tas ir mūsu dienās. Gaidīdami 2000. gadu, mēs dzirdam cilvēku vēlējumus un vēlēšanās par to, kādai pasaulei ir jābūt, kādai pasaulei ir jākļūst – labākai, pieņemamākai, interesantākai. Kas viss ir teikts, kas viss ir sacīts, kas viss ir darīts! 

Mīļā draudze! Beidzamie gadi, kas lielā mērā sakrīt ar lielo sabrukumu, kurā sabruka bezdievības lielvalsts un kuras sabrukums nozīmēja ne tikai atbrīvošanos no baismīgā sloga, kas cilvēka prātam un dzīvībai bija uzlikts, bet arī jauna sākuma atvēršanu, jaunas dzīves veidošanu. Mēs to redzam. Kad atveram laikrakstus, kad klausāmies ziņas, pa gaisu raidītas, kad dzirdam cilvēkus runājam, mūs pārņem baismīga sajūta. Mēs gaidām kaut ko jaunu, mēs gribam kaut ko labu. Bet tas, ko redzam, ir drīzāk spoku stunda, kurā vaicājam: “Vai tiesa?” Vai tiešām var rasties cilvēkos tādi vēlējumi, tādi centieni, notikt tādi darbi, kā mēs to īsumā, pusapslēptībā lasām?

Notiek milzīga izrādīšanās, nepiedzīvota, nepārspēta, nepārspējama. Mēs varam to pateikt ar vienu vārdu, ko dzirdam, – cilvēku brīvlaišana, atraisīšana no visām saitēm. Skanētu ļoti skaisti. Pirms pāris simt gadiem tas varētu nozīmēt, ka cilvēku, kas ir kalpībā un verdzībā, pielīdzināja pārējiem cilvēkiem un visiem radās iespēja veidot dzīvi, savu māju un ģimeni, cilvēki varēja iekārtot visu pēc sava labā prāta – uz labā pamata, uzKristus mīlestības, uz Viņa patiesības pamata uzcelt cilvēku attiecības, cilvēku dzīvi.  Atraisījušies ir milzīgi izārdītājspēki. Mēs lasām, mūsu sirds sažņaudzas, sažņaudzas sāpēs, bailēs, kad redzam uzņēmumus ar sagrautām pilsētām un ciemiem, redzam bāreņus, kuriem nav, kur palikt drupu vidū. No vienas puses, baismīgi, ko tas ir nesis un nes veselām tautām, un, no otras puses, baigā apjauta – tas arī var nākt pār katru no mums, jo atraisās milzīgais naida spēks cilvēkam pret cilvēku, tik liels, kāds nekad vēl nav bijis. 

Šis laiks kā dziļš, liels spēks virza cilvēku pret cilvēku, cilvēku nost no cilvēka. Baismīgums sniedzas tālāk – karš pāriet uz mūsu mājām, mūsu dzīvokļiem, uz cilvēku attiecībām. Mēs skatāmies un šausmināmies – pasaulē gandrīz vairs nepiedzimst bērni. Viņiem vairs nav vietas šai pasaulē. Viņiem nav vietas tāpēc, ka viņu vecākiem nav saišu, kas tos tur kā vienu miesu kopā.

Ir pienācis laikmets, kad notiek tā saucamās brīvlaišanas. Ne vairs vergus vai kalpus atlaiž no kalpošanas un verdzības, ne vairs cietumniekus izlaiž pēc izciesta cietumsoda brīvībā, bet atlaiž cilvēkus no viņu saistībām, kas ir dievišķi iestādītas. Vairs nevaram runāt par laulību. Tā vēl turas kādā nepārprotamā tureklī. Tagad vairs var runāt tikai par vīriešiem un sievietēm. Un viņu starpā nav nekādu saistību kā tikai acumirklīgais iekāres brīdis vienam pret otru, nekādu citu saišu. 

Mēs šodien redzam, ka tiek atcelts vecs ieradums, ko tagad sauc par aizspriedumu,

un tā vārds ir bauslība, tās iestādījums ir sācies kopš cilvēces radīšanas brīža kā viens no Dieva radīšanas darba noslēpumiem, brīnumiem. Šis dzīvības turpinājuma iestādījums, kur vīra un sievas kopība ir visas tautas, visas pasaules nākotne. Iestādījums “laulība” nu ir atraisīts. Nevienam nav nepieciešamības to turēt, ja tā ir arī noslēgta, to var atraisīt, lai eksistē tikai divi cilvēku radījuma veidi – vīrieši un sievietes. Un nekādu citu savstarpību viņiem nav kā tikai kāds acumirklis viņu iepatikai vai iegribai. Un vairāk nekā. Ir sācies kaut kas jauns. Un šis jaunais kā tāda plēsēja straume rauj un plosa ģimeni, laulību, tautu, valsti, cilvēci, jā, pašu cilvēcību. Mīļā draudze, mēs gaidām ko jaunu, mēs gaidām ko labāku. Mums tiek arī piedāvāts jaunais, vēl nebijušais, daudz labākais.

Ne laulība vīrieša un sievietes starpā kā dzīvības saite. Nekā. Tā ir drīzāk iznīcināšanas priekšā. Bet mēs piedzīvojam lietas, kuras nevarēja iedomāties mūsu tēvi, mātes, kuras mēs paši arī nevarējām iedomāties vēl tikai dažus gadus atpakaļ. Un tagad dzirdam, redzam laikrakstos, uzņēmumos, kā laulība tiek noslēgta viena dzimuma starpā. Kā līgavainis, tā līgava ir divi vīrieši vai divas sievietes. Valstu likumi jau ir pieņemti, ka šāda nedabīga kopdzīve, izvirtības veids tiek atzīts par likumīgu laulību. Tas ir lielais jaunums. Mēs dzirdam, ka arī mūsu zemē tiek cilāts jautājums par šī jaunā, brīnišķīgā iestādījuma atzīšanu

un pieņemšanu. Mīļā draudze, vai mēs aptveram un saprotam to līdz galam? Ja šādi gadījumi kādreiz cilvēku starpā parādījās, tie tika notiesāti kā izvirtība un nešķīstība. No seniem laikiem, no Ābrahāma laikiem, kā mēs to lasām 1. Mozus grāmatā 19. Nodaļā (1Moz 19:1–29, arī Jūd 7.),

Sodomas bojāeja, bagātas, turīgas pilsētas bojāeja, tā aiziet bojā savas nedabīgās izvirtības dēļ. Dieva sods pār to nāk ar uguni un zēveli. Tas ir tas jaunais, kas tagad klaudzina pie cilvēces durvīm. Arī mūsu tautā. Kas tagad ir cilvēks? Vai mēs vēl varēsim

runāt tikai par vīriešiem un sievietēm? Šie cilvēki, kas dodas šinī izvirtības veidā, ir zemāki par lopiem un kustoņiem.

Pat lopi un kustoņi šinīs lietās ir šķīsti un uzticīgi cits citam. Tur nav šīs nedabīgās jaukšanās. Kas ir tas jaunais? Jaunais laikmets laužas pie mums iekšā briesmīgāk nekā bumbvedēji un tanki, nekā indīgas gāzes. Tik drausmīgā kritumā cilvēce vēl nav bijusi. Tik vājprātīgā iedomībā un pašgudrībā nekad nav bijis aptumšots cilvēka prāts, lai acīmredzamu negantību un acīmredzamu briesmīgumu paceltu par dzīves mērķi, par cilvēces

nākotni.

Mēs meklējam pamatus jaunajam gadu simtam, jaunajam gadu tūkstotim. Mēs glaimojam ar to, ko mākam un spējam, runādami pāri okeānam un skardamies līdz zvaigžņu dziļumiem.

Un visam tam virsū guļ tumsas nomākums. Pašas ells tumsa ir uzkāpusi un ņirdzīgi piedāvā sevi kā cilvēces nākotni – šo nedabīgo, nešķīsto cilvēku sadzīvi.

Ticības atjaunošanas svētku dienā mēs, kristīgā draudze, kas esam pulcināti dievnamā, arī jautājam: “Kur ir pamati?” Mēs satrūkstamies par to, kas tiek sacīts un piedāvāts par pamatiem. Bet vai jūs nejūtat, mīļie brāļi un māsas, dēli un meitas, ka taisni šajā negantības zaņķa smirdoņā mēs visskaidrāk jaušam Dieva brīdinājumu? Paldies Dievam, Jēzum Kristum un Viņa neizsakāmi lielajiem vārdiem, kas cilvēkus no zvērīgās vientiesības ir pacēluši līdz gaišuma augstumiem, kas vēl šodien katram, kas pieder Viņa patiesībai, atslēdz dzīvības avotus!

Neviens nevar likt citu pamatu ne savai dzīvei, ne cilvēces dzīvei par to, kas ir jau likts. Un tas nav ne iznīcināts, ne pamests arī tad, kad ap to plosās visi elles spēki. Šis pamats nevar kustēties. Jēzus Kristus, mūsu Kungs un Pestītājs, mūsu Glābējs, mūsu dzīvība – visa spēks šeit uzvarēt un pastāvēt. Mūsu prieks, Visas godības piepildītājs, kurā būs atklātas visas lietas Viņa pilnīgajā skaidrībā un tīrībā. 

Un tā Ticības atjaunošanas diena, Ticības atjaunošanas svētki mūs spiež ar visu savu svēto spēku apzināties, ka mūsu ticība ir stiprināta, un tā visā šinī sajukumā un elles tracī, kāds tagad notiek, dod mums spēku pastāvēt, izturēt un dzīvot, dzīvot cilvēku, Dieva cilvēku, vīra un sievas, tēva un mātes, bērnu un vecāku normālu dzīvi Dieva noliktajā, dabiskajā lietu kārtībā. Tas ir mūsu ticības pamats. Un tam iet līdzi visi apsolījumi, kas ir pacēluši tautas no primitīvisma un mežonības līdz Dieva apskaidrības augstumiem. Svētīgus Ticības atjaunošanas svētkus, svētīgu kristīgās ticības atkalatjaunošanas laiku! To šodien mēs ņemam līdzi kā mūsu iepriecinājumu, kā mūsu cīņas un pastāvēšanas spēku. Lai elles kņada un tās zaņķis, kādā cilvēki grimst, meklēdami to, ko viņi sauc par jauno laiku un jauno dzīvi, iet mums secen! Svētīts mūsu Kungs Jēzus Kristus! Āmen.

Lūgašna.

Kungs Jēzu Kristu, mūsu Pestītāj un Glābēj, visa spēks un gaišums, mūsu pamatu pamats, mēs Tev pateicamies, ka toreiz, jau pirms piecsimt gadiem, Tu atkal stājies savas draudzes pasludinājuma centrā, savas draudzes vadībā, liki tai atjaunoties garā un devi tai piepildīt labo uzticību un ticības augļus. Mēs lūdzam Tavu žēlastību šinī laikā, kad liekas, ka iet bojā viss, kam ir vien kāds goda un patiesības vai skaidrības raksturs, kad atraisījušies spēki, kas grauj tos, kas dzīvo pēc dabiskās, normālās lietu kārtības, kuru Tu esi noteicis. Kungs Jēzu Kristu, Tu izdzini ļaunos garus, Tu pavēlēji pazust viņiem atpakaļ ellē. Mēs lūdzam Tevi, raidi atpakaļ ellē tos spēkus, kas nāk, sēdami īstu negantību, īstu grēka tumsību, izvirtības drausmīgumu.

Dod pastāvēt savai draudzei uz Taviem svētajiem pamatiem.

Ļauj ņemt visu savu dzīvi, saņemt no Tevis visu, kas pie miesas un dvēseles, un dzīvības vajadzīgs. Svētī mūsu ģimenes! Svētī atkal saiti starp vīru un sievu, starp tēvu un māti, starp vecākiem un bērniem. Dari stipru mūsu tautu tikumā un krietnumā. Palīdzi un stāvi klāt tiem, kas ir paciešanās un grūtumā. Svētī mūsu mīļo garīgo māti, evaņģēliski luterisko baznīcu, svētī mūsu arhibīskapu, svētī visus baznīcas locekļus, visas draudzes, draudžu darbiniekus, šo draudzi, kas šeit Tavā priekšā. Mēs lūdzam Tevi, Kungs un Dievs, par tiem, kas kārdinājumā, biedinājumos, miesas un gara ciešanās.

Un tad, kad visas lietas būs pārciestas un paši būsim stājušies Tavā priekšā, vadi mūs tur, kur Tev tiek sacīta mūžīga slava un pateicība visiem Taviem apžēlotiem. Paklausi mūs, aizstāvi mūs pie Tēva savā lūgšanā, kā Tu esi to solījis.

Draudze dzied: “Kungs Jēzu Kristu, Tu Kungs un Dievs,

paklausi, ko mēs lūdzamies. Āmen.”

Sprediķis teikts 1999. gada 31. oktobrī

LUTERA ROZE MEŽAPARKA DIEVNAMĀ

No šī gada Reformācijas svētkiem, mūsu dievnamu rotās Lutera rozes fitrāža. Tā mums atgādinās un priecēs par Dieva žēlastību, kas ik rītu ir jauna. 

KAS IR LUTERA ROZE?

Lutera roze ir pazīstams simbols, kas saistīts ar mūsu ticības tēvu reformātoru mācītāju Mārtiņu Luteru (1483 – 1546).  To mēdz saukt arī par Lutera ģērboni un zīmogu. Lutera roze, iespējams irviens no pazīstamākajiem ģerboņiem pasaulē. Tas bija ne tikai M. Lutera personīgais zīmogs, bet tas tiek izmantots, lai attēlotu luterāņu ticības pamatus un tās centrālo vēstījumu. 

Kā šis zīmogs ir radies un ko tas simbolizē?

1530. gadā Dēons, Saksijas princis, vēlējās pasniegt Luteram dāvanu – zīmoggredzenu. Prinča adjutants Lācars Špenglers uzrakstīja vēstuli Luteram, jautājot, ja viņam būtu zīmogs, kāds tas izskatītos. Luters veltīja laiku pārdomām un nosūtīja savus priekšlikumus Špengleram. Tos saņēmis, Špenglers nosūtīja Luteram iespējamā zīmoga zīmējumu. Lutera atbilde Špengleram ietver sevī klasisko zīmoga nozīmes aprakstu. Princis vēlāk personīgi dāvāja zīmoggredzenu savam teologam. 

Koburgas Pils, 1530. gada 8. jūlijā.

Manam draugam un godātajam, laipnajam Kungam:

Žēlastība un miers Jēzū Kristū!

Tā kā Tu vēlies zināt, vai mans ģerbonis ir uzzīmēts pareizi, es ar prieku rakstu Tev pirmās pārdomas par savu zīmogu, kas ir liecība manis sludinātajai teoloģijai.

Vispirms, sirds vidū ir jābūt melnam krustam, sirdij tās parastajā krāsā. Tas man atgādinās, ka ticība Krustā Sistajam mūs glābj, jo „ja Tu ticēsi savā sirdī, Tu būsi taisnots”. Lai gan krusts ir melns, un tas mūs nogalina un rada sāpes, tas tomēr ļauj sirdij palikt tās dabīgajā krāsā (sarkanā); tas neizposta sirds raksturu, tas nenogalina sirdi, bet uztur to pie dzīvības. Jo „taisnais no ticības dzīvos” – no ticības Krustā Sistajā.

Šāda sirds ir izvietota baltas rozes centrā, lai liecinātu par to, ka ticība rada prieku, mierinājumu un mieru. Citiem vārdiem, Dievs novieto ticīgos baltā, laimīgā rozē, kur tiem ir miers un prieks, „tāds miers, kādu pasaule nevar dot”. Tādēļ rozei jābūt baltai un nevis sarkanai, jo baltā ir gara un eņģeļu krāsa.

Šāda roze ir novietota debeszilā laukumā, jo šāds prieks, kas rodas garā un ticībā, ir sākums nākotnes priekam debesīs. Jau daļēji to piedzīvojam šeit un to palīdz izjust cerība, lai gan tas pilnībā netiek atklāts.

Ap šo lauku ir zelta gredzens (aplis), jo debesīs šīs svētības ilgs mūžīgi un nekad nebeigsies. Tās ir daudz dārgākas kā jebkāds cits prieks vai laba lieta. Tāpat kā zelts ir augstākais un vērtīgākais metāls.

 Mārtiņš Luters

Lutera roze sastāv no 5 formām, no kurām katrai ir sava krāsa. Tas atklāj un izceļ Dieva žēlastību. Simbolu un krāsu nozīme:

• Krusts – melns. Gan forma, gan krāsa atgādina mums par nāvi. Mūsu grēku dēļ mēs esam pelnījuši mūžīgo nāvi, bet Kristus nāve mūs glābj no mūsu grēkiem.

• Sirds – sarkana. Gan forma, gan krāsa atgādina dzīvi. Mēs esam dzīvi darīti, ticot Kristum kā mūsu Pestītājam no grēkiem.

• Roze – balts. Forma un krāsa mums atgādina par šķīstību. Mēs varam būt priecīgi, zinot, ka Dieva gaismā mēs varam būt svēti. Visi mūsu grēki mums ir piedoti.

• Debesu fons – zils. Forma un krāsa atgādina par Dieva apsolījumu. Tas prieks, kas mums ir pašreiz un ko rodam mūsu ticībā Jēzum, ir tikai sākums mūžīgajam priekam, kuru Dievs mums ir sagatavojis.

• Gredzens (aplis) – zelta. Forma un krāsa atgādina par mūžīgo svētlaimi.  Mūsu lielākais prieks būs pavadīt mūžību kopā ar mūsu Pestītāju debesu valstībā.

MANTOJUMS

Lutera roze ir nozīmīgs simbols, kas apvieno teoloģiskos principus un Luterāņu tradīcijas. Tā kalpo kā atgādinājums par Dieva žēlastību, ticības nozīmi un pestīšanas ceļu, kas pieejams ikvienam. Ar savu simboliku un vēsturisko nozīmi Lutera roze paliek svarīgs elements Luterāņu identitātē un tradīcijā. 

Mana Kunga ciešanu ceļš!

Ar Pelnu trešdienu ir sācies laiks pirms Lieldienām, ko mēdz saukt par Kristus ciešanu piemiņas laiku (Gavēni).

Pelni (pīšļi).

Baznīcas tradīcijā Ciešanu laiku iesāk ar Pelnu trešdienu. Šī diena ir dziļa dvēseles noliekšanās / zemošanās, atgādinot sev tos vārdus, ko Dievs sacīja pirmajiem cilvēkiem pēc grēkā krišanas. “Jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” (1 Moz.3:19) Šie vārdi attiecas arī uz mani. Zaudētā kopība ar Dievu un izraidījums no Ēdenes dārzā, joprojām ir realitāte, kurā joprojām atrodas cilvēks šajā pasaulē. Bet ne tikai zaudēta ir Dieva labvēlība, bet grēka dēļ cilvēks iet pretim nāvei, iznīcībai un pelniem (pīšļiem). 

Ceļa sākums un gals.

Pelnu diena ir sākums garākam ceļam, kas galā grib mūs aizvest atpakaļ pie Dieva jau šeit un mūžībā Viņa valstībā. Šajā dienā, šajā sākumā mēs esam uz ceļiem, lai ceļa galā – Lieldienu rītā, varētu stāvēt kājās un savas sirdis un acis droši paceltu uz debesīm un slavētu Dievu par Viņa Pestīšanu. 

Kristus ciešanu ceļš. 

Visa Jēzus zemes dzīve, jau sākot no dzimšanas Betlēmē, bija Viņa lielais pazemošanās ceļš, kuru Viņš gāja mūsu dēļ atstādams debesu godību. To viņš darīja, lai panāktu grēkā kritušās cilvēces izlīdzināšanos ar Dievu. Jēzus ļoti labi zināja kas Viņu sagaida ciešanas un to skaidroja arī saviem mācekļiem. Un tomēr, kad Viņa stunda bija nākusi, Viņš teica saviem mācekļiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei.”(Mat.26:38) Ģetzemenes dārzā Jēzus skuma baiļojās un lēja asins sviedrus, jo zināja, ka viņu nodos paša māceklis, ka Viņš tiks apcietināts, pātagots, notiesās uz nāvi un sistī krustā. Viņu atstās visi mācekļi, daži pat aizliegs un visa galā pie krusta Viņš būs pat paša Dieva atstāts. “ Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mat.27:46) To visu Jēzus zināja, bet tāpēc jau Viņš bija nācis, lai ietu šo smago ciešanu ceļu un mirtu pie krusta. 

Jēzus un manas ciešanas. 

Lai arī mēs dzīvojam citā laikā, citos apstākļos un neesam bijuši tiešā sakarā ar Jēzus zemes dzīvi, bet tā tomēr visa attiecas arī uz ikvienu no mums. Jēzus ciešanas ir manas ciešanas un Viņa nāve ir mana nāve – Jēzus ciešanām vajadzēja būt manām ciešanām un Viņa nāvei vajadzētu būt manai nāvei. Tāpēc neviens cilvēks vairs nevar teikt, ka viņam nav nekāda daļa gar Jēzus ciešanām un nāvi. Nevis nevar teikt, ka viņam nav nekāda daļa gar Kristus ciešanu piemiņas laiku un Lieldienām. Viņš labprātīgi uz sevis uzņēma ne tikai visus cilvēces grēkus, bet arī saņēma sodu par tiem. 

“Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jez.53:4,5)

Kristus ciešanu laiks manā dzīvē.

Šajā laikā kristieši lūkojas divos virzienos – uz Dievu un savu tuvāko. Tāpēc viņi vairāk laiku velta Dieva vārda lasīšanai, lūgšanai, dievkalpojuma apmeklēšanai, tuvākmīlestībai, grēksūdzei, izlīgšanai, miera un saticības vairošanai.

Gavēt.

Pamatoti tiek mācīts, ka šajā laikā pirms Lieldienām ir labi ieturēt ēdiena gavēni – vai diētu. Ja kāds to izvēlas darīt, lai dara to klusi un apkārtējiem to nestāstot. Gavēšana ir vajadzīga mums, lai mēs varētu būt vairāk ar Dievu un disciplinētu / ierobežotu savu grēcīgo miesu un prātu. Tāpēc kristīgs gavēnis ir kas vairāk kā miesas disciplinēšana attiecībā uz ēdienu, dzērienu. Tā ir arī mūsu ikdienas ierobežošana attiecībā uz atpūtu, draugiem, internetu, izklaidi un visu citu, ko mūsu ķermenis bauda un to kā un cik mēs rūpējamies par to. Gavēšana ir nostāšanās pret miesas kaislībām un iekārēm, kas būtu praktizējama arī visu dzīvi un ne tikai pirms lielajiem Baznīcas svētkiem. Ikvienam cilvēkam jau ir pavēlēts dzīvot savaldīgi un disciplinēti. Bet kad tas nesanāk, tad tomēr arī tas ir jāizsūdz kopā ar pārējiem ikdienas grēkiem. 

Patiesa Kristīga gavēņa mērķis, kas patīk Dievam arvien ir paša cilvēka dvēsele – gūt svētību sev un būt par svētību savam tuvākajam. Pravietis Jesaja raksta: 

“Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos - vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas Tam Kungam patīk? Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs.” (Jes.58:5-8)

Dievam patīk tāds gavēnis ir tas, kas ir par svētību manam tuvākajam. Tāpēc šis laiks arvien ir arī bijis tuvākmīlestības laiks, kad cilvēki ne tikai izlīgst ar Dievu un atgriežas pie Viņa (arī draudzē), bet izlīgst arī savā starpā. 

Ceļa gals.

Pieminot Kristus ciešanas un nāvi, mūsu dvēsele sažņaudzas sāpēs un kaunā par sevi, redzot kādu cenu Dievam vajadzēja maksāt manas vainas dēļ. Taču Ciešanu ceļa galā arvien ir Lieldienas – Kristus Augšāmcelšanās. Šajā rītā Jēzus Kristus uzvarēja cilvēces niknākos ienaidniekus – grēku, nāvi un velnu. Atņemdams no mums mūsu grēku lielo nastu, šo uzvaru Jēzus dāvina mums Savos vārdos un sakramentos. Tā ir žēlastība, ko mēs saņemam un par kuru pateicamies un Viņu slavējam. 

Ceļš uz Lieldienām iet caur Golgātas krusta kalnu. Tāpēc mēs gribam būt kopā ar Jēzu ne tikai Lieldienu rītā bet arī tajā ceļā, kurā Viņš gāja uz šo augšāmcelšanās rītu. Bez Golgātas nav Lieldienas.

Gluži kā dzied kādā no Baznīcas dziesmām:

“Tavās pēdās iet, Pestītāj, kas ciet’, 

Ļauj mums Tavai krusta draudzei, 

Tavai līdzinieku audzei, 

Sāpju veltītai, Krusta nesējai. 

Krusta svētību, Lielais Cietēj, Tu, 

Māci mums šai laikā saprast. 

Sirdī debess mieru atrast: 

Ceļš uz Lieldienu Ved caur Golgātu.”

Dievkalpojumi Mežaparka baznīcā notiek: trešdienās plkst.19:00 un svētdienās plkst. 10:00

Bībeles stundas pirmdienās plkst. 19:00

Iesvētes kursi piektdienās plkst.18:00

Svētdienskola, mazskauti, jauniešu vakari. 

Svētīgu Kristus ciešanu piemiņas laiku vēlot

Mācītājs Ilmārs Rubenis

No tumsas uz gaismu! 

No austrumiem uz rietumiem! 

No bauslības uz evaņģēliju! 

Mateja evaņģēlijs 2.nodaļa.

“Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: "Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt." Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: "Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu." Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: "Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu." To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīraku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.” (Mt.2)

PĀRMAIŅU LAIKI UZ ZEMES UN DEESĪS

Pirms neilga laika mainījās gada skaitļi un tagad mēs dzīvojam 2024. Dieva žēlastības gadā.  Kas mūs sagaida nākošajā gadā? Mēs nezinām. Mūsu zemē ir lieli pārmaiņu laiki, kādi nav bijuši pēdējos 30 gadus. 

Arī Zvaigznes diena iezīmē pārmaiņas – lielas pārmaiņas visumā. Bija notikušas pārmaiņas kopš radīšanas nemainīgajās zvaigznēs. Bija parādījusies jauna zvaigzne. Šai zvaigznei sekoja gudrie no Austrumiem.

Arī viņi piedzīvoja lielas pārmaiņas. Tie atstāja savu zemi un tās uzkrātās gudrības, lai sekotu jaunajai zvaigznei.  

Šo pārmaiņu cēlonis bija Jēzus bērna piedzimšana Betlēmē. Viss kosmoss – eņģeļu miriādes, sekoja līdzi šīm pārmaiņām, kas notika Betlēmē. Sākās lielās, kopš pasaules radīšanas gaidītās, pārmaiņas debesīs un virs zemes. Betlēmē piedzima Jēzus, tumsa atkāpās un gaisma sāka savu uzvaras gājienu. Bet tumsa nepadodas – tā pretojas. Te redzams, kā piepildās apustuļa Jāņa rakstītie vārdi: “Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. [..] viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma.” (Jņ.1)

Jau no dzimšanas Dieva Dēlam stājas pretim tumsas spēku liela pretestība. Mēs to nevar saprast un mums ir grūti pieņemt Dieva prātu, kas notiek Jēzus vārdā. Jau drīz pēc Jēzus piedzimšanas, tika izlietas nevainīgu bērnu asinis. Ķēniņš Hērods liek nogalināt, divus gadus un jaunākus, bērnus Betlēmē un tās apkārtnē. Viņš cerēja, ka starp tiem ir nokāvis arī Jēzus bērnu. Jēzum ir jābēg uz Ēģipti. Tās ir lielas un sāpīgas pārmaiņas, kādas notiek tad, kad Dieva Dēls ienāk pasaulē. Tās ir pārmaiņas Jēzus dēļ.

KĀPĒC ŠĪS PĀRMAIŅAS VAJADZĪGAS?

No vienas puses varētu teikt, ka šīs pārmaiņas nev uz labu – jo ir lieli nemieri, ciešanas un mirst bērni, kuri nespēj sevi aizsargāt un nezin kāpēc tiem ir jāmirst? No otras puses raugoties šajos notikumos ir redzams, cik spēcīgs ir tumsas spēks, kuru Jēzus ir uzvarējis. Bet neskatoties uz tumsas lielo pretestību, jaundzimušais Jēzus bērns neapstājas un turpina pildīt savu uzdevumu, kura dēļ Viņš ir ‘dzimis šai pasaulē: “.. bet, cik Viņu uzņēma, tiem viņš deva varu kļūt par dieva bērniem, tiem, kas tic viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no dieva.” (Jņ.1)

Dievs Tēvs zināja, ka pasaule Viņa Dēlu neuzņems, tumsas valdnieks Viņam pretosies. Bet Viņa mīlestība uz grēcinieku ir tik liela, ka pat krusta nave to nespēja apturēt. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ.3) Jēzus ir nācis lai uzvarētu velnu, grēku un elli un dāvātu cilvēkiem mieru ar Dievu. 

NO DAUDZĀM ZVAIGZNĒM PIE VIENAS.

Austrumu gudrie – ir gudri nevis nevis tāpēc, ka viņi bija tā laika Babilonijas (Bābele – kur Jūdi bija izsūtīti) augstskolu zinātnieki, bet tāpēc, ka tie atstāja šīs zemes gudrības gaismu, atstāja visas pārējās spožās zvaigznes un sekoja tai vienai. Tas nozīmē, lai sastaptu Dieva sūtīto Dēlu, lai iemantotu mūžīgo dzīvību, ir jāiet no pasaules gudrības pie Dieva gudrības, no pasaules gaismas pie Dieva gaismas, no Austrumiem uz Rietumiem, no jebkuras reliģijas vai jebkāda Dieva meklējumu prakses pie Dieva Dēla, kas duss silītē!

Nevar noliegt, ka pasaulei ir arī savs spožums un cilvēkiem sava gudrība, bet tā kā tur nav Jēzus, tad tā ir tumsa. Un kur nav Jēzus tur nav grēku piedošanas, nav Pestīšanas, nav mūžīgās dzīvošanas. Austrumu gudrie atstāja šīs pasaules tumsu, lai atrastu patieso gaismu. Šīs pārmaiņas viņiem kļuva par svētīgām, jo aizveda līdz Dieva vārdam.

CIK TĀLU AIZVEDA ZVAIGZNE?

Kā debesu ķermenis, zvaigzne neaizveda šos vīrus līdz kūtiņai Betlēmē. Zvaigzne bija vajadzīga tikai uz laiku. Protams, ka jaundzimušais jūdu ķēniņš bija jāmeklē pilī – galvaspilsētā Jeruzālemē – bet tā bija pasaulīga gudrība. Līdz Betlēmei šos gudros vīrus vadīja un viņi sekoja praviešu balsij, ko Hēroda gudrie vīri tiem atklāja par piedzimšanas vietu: “Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu.” 

Ļaunā un neticīgā ķēniņa Hēroda galma gudrie norāda uz Dieva Vārda gaismu kurai ir jāseko. Patiesību, ko tiem vajadzēja zināt, lai sastaptu Jēzu, viņi dabūja zināt no jaundzimušā bērna ienaidniekiem. Tas nozīmē, ka jebkura šīs pasaules gudrība vai reliģija nespēj aizvest līdz Jēzum un mūžīgās dzīvošanas. Arī neviena zvaigzne neved pie Jēzus – tālāk ir jāuzticas Rakstiem!

PIELŪGSME – ĪSTĀ GUDRĪBA.

Austrumu gudrie ir gudri, jo viņi seko Dieva vārdam un kļūst par pirmajie, par kuriem Bībelē ir rakstīts, ka viņi nometās ceļos un pielūdza Jēzu. Viņi bija sasnieguši savu galamērķi – Jēzu. Jēzus ir katra atsevišķa cilvēka un visas cilvēces meklējumu galamērķis visos laikos un visā kosmosā. Patiesi, neviena reliģija, neviena šīs pasaules gudrība vai spožums nespēj dot to, ko cilvēkam dāvā Jēzus. Par to apustulis Jānis raksta:

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam.” (Jņ. 3)

Austrumu gudrie savā zemē atgriezās kā Kristieši – apžēloti grēcinieki. Kristus viņiem ir kulminācija visos meklējumos pēc miera un mūžīgās dzīvības. Tagad Jēzus ir viņu spožā rīta zvaigzne. To meklē joprojām visi ļaudis, meklē starp zvaigznēm, meklē šai pasaulē, meklē sevī, meklē mantā, slavā, godā un visās reliģijās. Betlēmē dusošais Dieva dēls ir mērķis un gals visiem šiem meklējumiem. 

Bībeles pēdējie vārdi ir sacīti mums un visiem tiem cilvēkiem, kas vēl ir tumsā: 

“Es, Jēzus, esmu sūtījis Savu eņģeli, lai jums šo liecību dotu draudzēs. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā Rīta Zvaigzne." Un Gars un līgava saka: "Nāc!" Un, kas to dzird, lai saka: "Nāc!" Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas. Es apliecinu katram, kas dzird šās grāmatas pravietojuma vārdus: ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā. Tas, kas visu šo apliecina, saka: "Tiešām, Es nāku drīz. Āmen." Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar visiem! Āmen!” (Jņ.atkl.)

“ SAVU MIERU ES JUMS DODU”. (Jņ.14)

MEŽAPARKA DRAUDZES GARĪGĀ DZĪVE PĒC “ĀRKĀRTAS STĀVOKĻA”.

UZ ZEMES – “ĀRKĀRTAS STĀVOKLIS” – VAI ARĪ DEBESĪS?

 “Ārkārtas stāvoklis” – šie bieži dzirdētie vārdi mūsu zemē, tautā un Baznīcā, ļoti labi raksturo cik ļoti mainījās mūsu dzīve pēdējā laikā. Izmaiņas savā ikdienā piedzīvoja katrs cilvēks, sākot no visjaunākā līdz vecākajam. No daudzām ierastām un ikdienišķām lietām mums pēkšņi vajadzēja atteikties un kopā iet pretim “lielajam nezināmajam”. 

VAI SAKRITĪBA?

Lielākā daļa no “Ārkārtas situācijas” mūsu zemē sakrita ar Baznīcas gada SVĒTKU laiku pirms un pēc Lieldienām. Vispirms Kristus ciešanu piemiņas laiks (40 dienas pirms Lieldienām), tad Klusā nedēļa, Lieldienas, Debesbraukšanas diena (40 dienas pēc Lieldienām) un visbeidzot nesenie Vasarsvētki. Ir pagājuši Baznīcas lielie svētki un 9. jūnijā ir beidzās arī “Ārkārtas situācija”. Tā vien šķiet, ka tā nebija sakritība, bet drīzāk Dieva griba, lai līdzās šajā mūsu kopīgajā ciešanu ceļā, mēs skaidrāk ieraudzītu un dziļāk piedzīvotu Dievu. Ļoti cerams, ka šis jautājumiem un pārdomām bagātais posms, cilvēkus mūsu zemē mudinās vairāk meklēt Dievu un tos, kuri ir jau kopā ar Viņu – iemīlēs savu Kungu Jēzu Kristu vēl karstāk. ☺

PALDIES DIEVAM – VIENS SOLIS NOSTAIGĀTS!

Mūsu Baznīcā un draudzē, mēs kopā gājām cauri šim laikam, kuru Dievs ar Savu svēto ziņu ļāva mums piedzīvot. Šodien ar prieku un pateicību Dievam varam atskatīties atpakaļ uz šo gājumu.  Draudzes garīgā dzīve – Dieva kalpošana mūsu vidū nebija mitējusies. Vēl vairāk – tā kļuva intensīvāka un plašāka. Draudzes dievkalpojumi, ģimeņu bikts svētbrīži, mājapmeklējumi, svētbrīži mājās, rosība ap dievnama pagalmu, savstarpējā komunikācija, aizlūgšanas, attālinātie Iesvētes kursi un cilvēku slēpes pēc Dieva – tas viss prasīja no draudzes kalpotājiem vairāk laiku, pūļu un garīgā spēka. Paldies viņiem par to!!! Paldies Dievam, ka Viņš aicina un sūta kalpotājus, kuriem ir prieks un Dieva spēks kalpot šai laikā! ☺

KĀ TURPINĀSIM?

Valstī no 9. jūnija ir atcelti daudzi ierobežojumi, bet diemžēl tie ļoti maz ietekmē tās draudzes, kurām ir mazi dievnami. Mežaparka dievnams ir viens no mazākiem Latvijā, tāpēc turpmākajā draudzes garīgajā dzīvē maz kas var tikt mainīts.  Lai gan valstī ir palielināts pieļaujamo dalībnieku skaits pulcējoties, bet ir saglabāti 2m distance, kas ir jāievēro gan iekštelpās gan ārpus tām. 

DIEVKALPOJUMI

Lai draudze arī turpmāk varētu nodrošināt Dieva kalpošanu, baznīcēni tiek aicināti uz dievkalpojumiem:

TREŠDIENĀS: plkst. 19:00

SVĒTDIENĀS: plkst. 10:00

BĪBELES STUNDAS 

CETURTDIENĀS: plkst. 19:00 – 21:00

IESVĒTES KURSI:

TREŠDIENĀS PĒC DIEVKALPOJUMA

MĀCĪTĀJA PIEŅEMŠANA

TREŠDIENĀS PIRMS DIEVKALPOJUMA 

ĢIMENES VAI PRIVĀTS BIKTS SVĒTBRĪDIS

PIESAKIET TO PIE MĀCĪTĀJA T: 29 19 12 89

Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un 

Svētā Gara sadraudzība, lai ir ar mums visiem!

Mīlestībā mācītājs Ilmārs