ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
24. 03. 2002. Palmurum – pūpolu svētdiena.

Mat. 21: 1 – 9 ( Fil. 2: 5 – 11 )

Mēs esam atbildīgi par tukšām baznīcām.

Mīļā Kristus draudze, šodien es gribētu runāt par garīgi dzīvu baznīcu. Par tādu baznīcu, kuru sauc par dzīvu baznīcu. Kas ir garīgi dzīva baznīca?
Pirms dažiem gadiem Amerikas dienvidos, kāds jauns mācītājs tika nosūtīts uz garīgi mirušu draudzi mazā ciematā. Pirmajā nedēļā mācītājs uz svētdienas dievkalpojumu aicināja cilvēkus tik daudz cik vien tas viņam bija iespējams. Bet viss viens. Par spīti daudzajiem pūliņiem uz nākošās svētdienas dievkalpojumu neieradās neviens pats baznīcēns! Tad mācītājs rīkojās savādāk. Vietējā ciemata laikrakstā viņš ievietoja rakstu, kurā paziņoja sekojošo: “Tā kā mūsu ciemata baznīca ir nomirusi, tad es kā šī ciemata mācītājs gatavojas darīt to, kas tādos gadījumos pieklājas, proti, rīkot tai kristīgas bēres. “Bēres notiks baznīcā nākošajā svētdienā plkst. 14:00”. Ziņkāres vadīti nākošajā svētdienā baznīcā uz “bērēm”, ieradās gandrīz visi ciema ļaudis. Liels šķirsts apklāts ar daudz ziediem, bija nolikts pretim kancelei. Pēc tam, kad bija pateikta noslēguma lūgšana, mācītājs uzaicināja bēru viesus nākt uz priekšu un atvadīties no mirušās baznīcas. Gara bērinieku rinda vijās garām atvērtajam šķirstam un katrs tajā ielūkojās ar lielu ziņkāri. Bet tad uzreiz ātri atrāva savu galvu atpakaļ un nokaunējies aizgāja tālāk. Šķirsta iekšpusē ieslīpi bija ielikts liels spogulis, tā, ka ikviens tajā redzēja savu atspulgu – un vēl pie tam tādu, kādu vēl nekad savā mūžā nebija redzējis. Nav zināms kā šis notikums beidzās. Vai cilvēki, kuri bija atnākuši uz baznīcas bērēm atnāca arī nākošajā svētdienā dievkalpojumu – to mēs nezinām. Bet šis stāsts mums parāda to, kāda izskatās garīgi mirusi baznīca – tukša, bez savas draudzes. Zinot šo mēs varam secināt tālāk arī pretējo – kāda tad ir garīgi dzīva baznīca – tāda, kurā pulcējas draudze. Arī šodienas lasījumā mēs redzam šīs divas baznīcas – divas ļaužu grupas. Vieni, kas iziet Kristum pretim, otri, kas neiziet – paliek pilsētā. Tie vieni ir garīgi dzīvie, bet otri garīgi mirušie. Vieni ir tie, kas ir garīgi dzīvās baznīcas locekļi, bet otri tādi nav. Tātad, tas, kurš vēlas būt garīgi dzīvs cilvēks, tam vajadzētu būt draudzes loceklim.
Kāds varbūt teiks, ka nav jau obligāti jānāk uz baznīcu, lai būtu garīgi dzīvs cilvēks. Šajā gadījumā es atbildēšu ar pretjautājumu, un tad spriediet paši. Vai ir iespējams būt garīgi dzīvam cilvēkam, ja netiek piedoti grēki, ja netiek saņemts Sv. Vakarēdiens, ja netiek saņemta Dieva svētība, ja netiek uzklausīts Dieva vārds, ja netiek saņemta brāļa un māsas mīlestība? Nē, bez šīm lietām nav iespējams garīgums. Bez šīm lietām cilvēkam, pašam nemanot, lēnām, jāpiedzīvo garīga nāve. Šeit ir jāpiebilst vēl viena lieta. Un proti, ka ne tikai pati nākšana vai nenākšana uz baznīcu raksturo garīgi dzīvu cilvēku, bet arī to pazīmes, pēc kurām šos cilvēkus, mūs draudzes locekļus, atpazīst; – arī pats Dievs.
Mēģiniet iedomāties, kādas ir garīgi dzīvā cilvēka pazīmes pēc kurām Dievs mūs atpazīst? Iedomāties uz brīdi šādu notikumu, ka no debesīm kādu dienu ir pazudis garīgi dzīvs cilvēks. Un tagad pa visu debesu un zemes valstību Dievs izsūta savus eņģeļus, lai to uzmeklētu. Katram no tiem līdzi Viņš iedod, uz papīra uzrakstītas, šī cilvēka pazīmes. Kā jūs domājat, kas uz tās varētu būt rakstīts? Mīl Dievu un savu tuvāko, lasa Bībeli, ir Mežaparka draudzes loceklis, palīdz veciem draudzes cilvēkiem, ciemojas pie tiem, uzkopj viņu dzīvokli, ja vajag saskalda tiem malku, uz ielas apstājas un pieiet pie tā, kam ir palicis slikti, ziedo ubagiem, ciena savus vecākus, nezog, neiekāro otra laulāto draugu, neaprunā un tjp.. Bet Tagad iedomājaties, ka tiek meklēts garīgi miris cilvēks, kādas būtu viņa pazīmes? Dievu nemīl, ir egoists, citus cilvēkus izmanto, lai tikai sasniegtu savus mērķus, zog, aprunā, pārkāpj laulību, krāpj, melo, nenāk uz baznīcu, nenožēlo ļaunos darbus, priecājas par ļauno.
Tātad jūs redzat, ka garīgi dzīva cilvēka pazīmes ir arī ārēji redzamas. Tās izpaužas ārēji redzamos – labos darbos. Un nevis tā, ka viņa darbi ir labi un tāpēc viņš ir garīgi dzīvs cilvēks. Bet otrādi – garīgi dzīvam cilvēkam ir labi darbi.
Vēl viena no garīgi dzīvā cilvēka pazīmēm ir arī visā apkārt notiekošajā saredzēt Dieva darbu. Lai arī cik tas reizēm viņa acīm vai prātam neliktos zems jeb necils, bet tomēr viņš tic, ka tas viss nāk no Dieva. Šīsdienas Sv. Rakstu lasījumā mēs redzam, ka Kristus Jeruzalemē iejāj uz vienkārša ēzeļa. Lai arī daudzu cilvēku prātam šāda Kristus iejāšana galvaspilsētā nelikās Dieva dēla cienīga, tad tomēr tie pārkāpa sava prāta radītos šķēršļus un izgāja Viņu sagaidīt kā Visuvareno. Lūk šie cilvēki, kas Kristu sagaidīja sveicot ar palmu zariem rokās un savas drēbes klājot zem ēzeļa kājām, lai kaut nedaudz padarītu šo Ķēniņa iejāšanu cienīgāku, šie cilvēki, bija garīgi dzīvie. To var pateikt pēc viņu darbiem, kas atbilst garīgi dzīvā cilvēka pazīmēm. Bet ievērojiet arī otru cilvēku daļu, kas varbūt netieši piedalījās šajā notikumā. Viņi bija tie Jeruzalemes iedzīvotāji, kuri, tā sakot, palika aiz kadra, viņi neiznāca sagaidīt Kristu, viņi nepriecājās par Viņa iejāšanu, viņiem tāda Kristus iejāšana Jeruzalemē šķita necienīga un kaunināja tos. Šie cilvēki pilsētā bija garīgi miruši – par to arī liecina Viņu darbi.
Līdzīgu situāciju mēs redzam arī šodien baznīcā. Dievs pie savas draudzes nāk pasaules acīs pavisam vienkāršos un varētu teikt arī necilos veidos. Kristības ūdenī, Sv. Vakarēdiena elementos – maizē un vīnā, grēku piedošanā caur roku uzlikšanu. Kādam tās var likties pavisam nenozīmīgas un pat nevajadzīgas ārišķības, bet mums garīgi dzīvajiem tās ir visdārgākās lietas pasaulē. Jo caur tām mums tiek piedoti grēki, dots Sv. Gars, stiprināta ticība, un dāvāta mūžīgā dzīvošana.

Tātad, kas ir garīgi dzīva baznīca? Tā sastāv no garīgi dzīvajiem draudzes locekļiem, kuriem ir savas ārēji redzamas pazīmes, pēc kurām tos var atpazīt. Tur, kur ir šie cilvēki tur ir arī Garīgi dzīvā baznīca. Šodien Pūpolsvētdienā šī baznīca arī mēs Mežaparkā (Baldonē) ar prieku un pateicības pilnām sirdīm sagaidīsim savu Glābēju Kristu. Jo pēc brīža Viņš atkal nāks pie savas draudzes Sv. Vakarēdienā un mēs līdz ar visiem eņģeļiem un debesu pulkiem slavēsim Viņa godību dziedādami: svēts ir, svēts ir svēts ir tas Kungs! Un debess un zeme ir pilnas Viņa godības. Ozianna augstībā! Lai slavēts ir, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna augstībā!

Āmen.

 Iesūtīts: 2007.08.22 03:15
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »