MAT. 6: 5–8 (Jēkaba 5: 13–16)

Mēs iesākam jaunu baznīcas gadu. Ir pirmā Adventa svētdiena. Tulkojumā no latīņu valodas– 1. Atnākšanas svētdiena. Un tāpat kā pirms gada, arī šo gadu iesākšu ar Lutera sprediķi. Un tāpat kā katru jaunu lietu iesāksim šo gadu ar lūgšanu. Vispirms pārdomāsim ko un kāpēc lūgt, pēc tam lūgsim.

Sprediķis balstīts Mārtiņa Lutera teiktajā 1538. gadā Vitenbergā.

Lūgšana, tāpat kā ziedojumu došana, ir darbs kas piederas kristietim. Tās ir dzīves grūtības, kas liek mums darīt labu savam tuvākajam un just tam līdzi viņa vajadzībās. Tas taču beigu beigās ir iemesls tam, ka dzīvojam kopā uz zemes. Tādēļ, lai mēs varētu kalpot un palīdzēt viens otram. Tieši tāpat briesmas un vajadzības, kas ir neizbēgamas šajā pasaulē, liek mums visu laiku piesaukt Dievu un meklēt Viņa palīdzību. Gan mums pašiem, gan par visiem apkārtējiem. Bet patiesa žēlastības dāvanu došana ir retums šajā pasaulē. Šeit daudz parastāka ir krāpšana un laupīšana un neviens negrib darīt labu savam tuvākajam. Katrs rokās pa savu mēslu kaudzi un nejautā kā klājas viņa tuvākajam. Un pat, ja viņi dara labus darbus, tie meklē tikai savu labumu. Tā nu pasaule ir pilna ar zagļiem un laupītājiem; gan fiziski, gan garīgi; gan sliktos darbos, gan labos.

Bez tam, ir arī velns visur ap mums, veidodams neskaitāmas sektas, grupējumus, nelietības, un dzīdams mūs neticībā un izmisumā. Tam visam nav gala. Mēs esam visādu ienaidnieku ielenkumā, kuri neapstāsies līdz notrieks mūs gar zemi. Kā atsevišķi cilvēki mēs esam daudz par vāju stāties pretī tik daudziem ienaidniekiem. Tādēļ Dievs saka caur pravieti Cakariju, ka Viņš savējiem dos: “žēlastības un lūgšanu garu.” (12:10) Lai tos glābtu, kamēr tie atrodas kaujas laukā un pasargātu un aizstāvētu tos pret šo ļauno garu. Tādēļ tas jo īpaši ir kristiešu darbs, kam ir dots Dieva Gars, nebūt slinkiem un kūtriem. Bet būt pastāvīgiem un neatlaidīgiem lūgšanās.

Vai tev kādreiz ir bijis tā, kad kāda problēma aizēno visu pārējo dzīvi? Kad naudas trūkums, darba grūtības, ģimenes nesaskaņas, vai paša kārdināšanas tik ļoti nomāc, ka neko priecīgu pat atcerēties nespēj? Kad redzi tikai savu nelaimi un tikai to? Es pazīstu vairākus cilvēkus mūsu draudzē, kam tā ir bijis. Vēl vairāk, dzīves problēmas ir pat maitājušas veselību, jo ne ēst, ne gulēt vairs īsti nav varēts. Kāpēc es to pieminu? Lai mēs mācītos tāpat koncentrēties uz lūgšanu, kā uz savām problēmām. Lai tanī laikā, kamēr lūdzam, mēs nedomājam par neko citu. Un to nevar iemācīties vienā dienā. Tas ir nopietns garīgās izaugsmes ceļš.

Šodienas Rakstu vietā ir uzsvērts, ka lūgšanām jābūt īstām. Tur nedrīkst būt ne kripatiņas liekulības, kā tas ir daudziem un mēdza būt arī mums. Tādējādi, mācīdams tiem kā pareizi lūgt, Kristus sāk, rādīdams KĀDĀ VEIDĀ to darīt. Nevajag stāvēt un lūgt publiski uz ielām, bet jālūdz ir mājās, savā istabā, vienatnē, slepenībā. Tas nozīmē, ka tiem jāatbrīvojas no neparieza lūgšanu iemesla, tas ir– no lūgšanas ārišķības vai savas reputācijas vai tamlīdzīgu motīvu dēļ. Tas nenozīmē, ka lūgšana uz ielas vai publiski ir aizliegta. Kristietis nav spiests to darīt kādā noteiktā vietā un var lūgt jebkur, vai tas būtu uz ielas, laukā vai baznīcā. Tas viss nozīmē, ka lūgt nedrīkst, domājot ko teiks citi, lai iegūtu sev labu slavu vai citu labumu. Līdzīgi kā Viņš neaizliedz pūst tauri, vai zvanīt zvanus, bet saistībā ar dāvanu došanu Viņš noliedz nepareizu motīvu, ja tā dara “lai ļaudis tos godātu.”

Tāpat arī šis likums par lūgšanu nenozīmē, ka tev noteikti ir jāieiet savā istabā un jāieslēdzas. Tā tomēr ir laba doma, cilvēkam būt vienam, kad tas nolēmis lūgt. Tad viņa Dieva lūgšana var lauzties uz āru brīvi un nepiespiesti, lietojot vārdus un žestus, kurus tas nevarētu lietot ja būtu cilvēku sabiedrībā. Kaut arī ir tiesa, ka lūgšana var būt sirdī bez jebkādiem vārdiem un žestiem, tomēr šīs lietas palīdz atraisīt un iedegt garu. Un piedevām, lūgšanai būtu jāturpinās sirdī gandrīz bez pārtraukuma. Kā jau minēts, kristietim vienmēr ir līdzi lūgšanu Gars un viņa sirds vienmēr sūta nopūtas un lūgumus Dievam, neskatoties uz to vai cilvēks ēd, dzer vai strādā. Jo visa ticīga cilvēka dzīve ir veltīta tam, lai izplatītu Dieva vārdu, Viņa godu, un Viņa valstību. Un viss cits, ko cilvēks dara ir pakārtojams šim mērķim.

Neskatoties uz to, es saku, ka ārējai lūgšanai ir jāturpinās. Gan personiskai, gan kopīgai. No rīta un vakarā; pie galda un kad vien ir laiks, katram vajadzētu teikt svētības vārdus vai Tēvreizi, vai ticības apliecību, vai kādu psalmu. Un sanāksmēs vajadzētu lietot Dieva Vārdu un sacīt pateicību un lūgumus Dievam par mūsu vispārējām vajadzībām. Tam noteikti vajag notikt publiski, noteiktā laikā un vietā, kas paredzēts tieši šādām sanāksmēm. Šāda lūgšana ir dārga lieta un varena aizsardzība pret velnu un viņa uzbrukumiem. Jo tajā visi kristieši apvieno savus spēkus vienā virzienā. Un jo centīgāk lūdz, jo vērtīgāka ir lūgšana un jo drīzāk tiek sadzirdēta.

Kādas tad ir īstas lūgšanas pazīmes? Pirmkārt, Dieva baušļa pamudinājums, kas stingri prasa lai lūdzam. Otrkārt, Viņa apsolījums, kur Viņš paziņo, ka mūs uzklausīs; treškārt, izpratne par mūsu vajadzību un grūtībām, kuru nasta guļ uz mūsu pleciem tik smagi, ka mums to nekavējoties jānes un jāizklāj Viņa priekšā, saskaņā ar Viņa pavēli; ceturtkārt, īsta ticība, kas ir pamatota šajā Dieva vārdā un apsolījumā, un kas lūdz drošībā un paļāvībā, ka Viņš mūs uzklausīs un palīdzēs. Un tas viss Kristus vārdā, caur kuru mūsu lūgšanas Tēvam ir pieņemamas, un kura dēļ Viņš dod mums ikvienu žēlastību un labumu.

Kristus to norāda ar vienu vārdu, kad saka “lūdz savu Tēvu slepenībā,” un vēlāk vēl tiešāk: “mūsu Tēvs debesīs.” Jo tas nozīmē to, ka mēs lūdzam Dievu kā mūsu draudzīgu tēvu, nevis kā tirānu vai dusmīgu tiesnesi. Neviens to nevar darīt, ja vien tam nav Dieva vārds, kas saka ka Viņš grib lai Viņu uzrunājam: "Tēt," un ka Viņš kā Tēvs ir apsolījis mūs dzirdēt un palīdzēt. Lai to darītu, cilvēkam ir jābūt tādai ticībai sirdī un priecīgai drosmei saukt Dievu par Tēvu. Lūgšana tad balstīta sirsnīgā paļāvībā, ka tas ir droši, ka tiksi uzklausīts un tad vari gaidīt palīdzību.

Tādēļ mācaties, ka īsta lūgšana nevar būt bez šīs ticības. Vai tu jūties vājš? Tava miesa allaž liek šķēršļus ticības ceļā tā it kā tu nebūtu pietiekami ticīgs vai pietiekami gatavs vai pietiekam dedzīgs, lai lūgtu. Vai varbūt tu šaubies par to, ka Dievs tevi uzklausa, jo esi grēcinieks? Tad turies pie Viņa vārda un saki: "Kaut arī esmu grēcīgs un necienīgs, man tomēr ir Dieva pavēle lūgt, un Viņa apsolījums, ka Viņš žēlīgi mani uzklausīs, ne mana cienīguma dēļ, bet pateicoties Kristum." Tādā veidā tu vari aizdzīt šaubas un ar prieku mesties ceļos un lūgt. Tev nevajag spriest vai esi labs vai slikts, viss kas tev jāpatur prātā ir tava vajadzība un Viņa Vārds. Tas jo īpaši ir tā, jo Kristus ir mācījis gan veidu, gan vārdus kurus lietot lūgšanā. Tā tu ar prieku vari sūtīt augšup šīs lūgšanas un likt tās Viņa klēpī. Tā, ka caur savu nopelnu, Viņš tās var nest Mūsu Tēva priekšā. ĀMEN