|
Ilmārs Rubenis, 25. jūlijs, Devītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem.
 Jēzus raud par Jeruzālemi
LŪKAS EVAŅĢĒLIJS
19. nodaļa
Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri.
2 Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks,
bagāts
vīrs.
3 Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo
viņš
bija mazs no auguma.
4 Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu
varētu
redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām.
5 Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu:
"Caķej,
kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā."
6 Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku.
7 To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir
apmeties!"
8 Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas
es gribu
dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu
atdot."
9 Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī
šis ir Ābrahāma dēls.
10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo."
11 Viņiem klausoties, Tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi,
Jēzum tuvu
pie Jeruzālemes esot, domāja, ka tūliņ vajag parādīties Dieva valstībai.
12 Viņš teica: "Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai
saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās.
13 Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit
minas un sacīja
tiem: pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu.
14 Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja
vēstnešus un
lika pateikt: mēs negribam, ka šis pār mums valda.
15 Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt
kalpus, kuriem
viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis.
16 Tad ieradās pirmais un sacīja: kungs, tava mina piepelnīja desmit
minas.
17 Tad viņš tam teica: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā
esi bijis
uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām.
18 Pēc tam nāca otrs un sacīja: tava mina, kungs, piepelnījusi piecas
minas.
19 Arī šim viņš sacīja: arī tevi es iecelšu pār piecām pilsētām.
20 Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju
noglabājis
sviedrautā.
21 Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu
neesi
nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis.
22 Tad viņš sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais
kalps! Ja tu
zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas ņem, kur viņš nav licis, un pļauj,
ko viņš
nav sējis,
23 kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas mijējiem? Tad es
pārnācis to ar
augļiem būtu saņēmis atpakaļ.
24 Un uz klātesošiem viņš teica: atņemiet tam viņa minu un dodiet tam,
kam ir desmit
minas.
25 Tad tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit minas.
26 Bet viņš atbildēja: es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav,
tam atņems
arī to, kas tam ir.
27 Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār tiem valdītu,
atvediet šurp
un nokaujiet manā priekšā!"
28 Un, to sacījis, Viņš devās tālāk uz Jeruzālemi.
29 Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas
kalna, tad
Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem,
30 tiem sacīdams: "Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs
atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav
sēdējis. To
atraisait un atvediet šurp.
31 Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam
Kungam viņa
vajag."
32 Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija
sacījis.
33 Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja:
"Kāpēc jūs to raisāt vaļā?"
34 Bet tie atbildēja: "Tam Kungam viņa vajag."
35 Un, aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un
uzsēdināja Jēzu tam
virsū.
36 Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu.
37 Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā
balsī
priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija
redzējuši,
38 un sauca: "Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu
ir
miers un slava augstībā."
39 Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja:
"Mācītāj,
apsauc Savus mācekļus!"
40 Bet Viņš atbildēja: "Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks."
41 Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu
42 un sacīja: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!
Bet vēl
tas ir apslēpts tavām acīm.
43 Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels
nocietinājumus, tevi
ielenks un no visām pusēm spaidīs.
44 Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis
akmeni uz
akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku."
45 Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus,
46 sacīdams uz tiem: "Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, - bet jūs
to esat
pārvērtuši par laupītāju bedri."
47 Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu
mācītāji, arī
tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt,
48 bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un
klausīja
Viņu.Latviešu Bībeles
1965. gada izdevuma revidētais teksts
Materiāls no www.bibelesbiedriba.lv
|
